Izrādes Divpadsmit krēsli recenzija. 12 neatliekami orgasmi

HV recenzija sasaucas ar N.Akota un V.Kraujas pārdomām LA. Kamēr Z.Radzobe IR ir lielā nesapratnē par izrādi, kas tapusi steigā un par bez jebkāda iemesla pārgreizto rīkli, tikmēr V.Krauja to lieliski uztvērusi mūsdienu notikumu kontekstā: "Sirsnīgi aizkustinoša ir Hermaņa saspēle ar skatītāju: jau pēc otrā atrastā krēsla top skaidrs, kas uz skatuves notiks, kad abu galveno varoņu rokās nonāks nākamais. Traģēdija piezogas šķietami nemanāmi. Īsti pat negribas ticēt triju večiņu stāstam, kā Bendera līdzgaitnieks krēslu medījumos aukstasinīgi gatavojas slepkavībai. Un tomēr tā notiek.” Varbūt tiešām domāšanai ir vajadzīgs laiks un sapratne, jo: Dzīve “pēc vēsturiskā materiālisma” vienā pasaules daļā tika iegrūsta tādā traģisku un komisku pavērsienu virpulī, ka līdz pat šai dienai nebeidzam brīnīties par cilvēka spēju tikt galā ar visām tā laika absurdajām un reizēm ar prātu grūti aptveramajām izpausmēm. Varbūt viens no labākajiem veidiem, kā to tomēr izdarīt – gan toreiz, gan arī šodien –, ir palūkoties uz apkārt notiekošo caur anekdotes prizmu, lai aizgājušā laika notikumos mēs labāk ieraudzītu sevi šodienā (LA N.Akots).

Izrāde itin nemaz nešķiet peļama, kā jau komiskā žanra pārstāve potenciāla uz pilnveidošanos. Mani ieitreresējis fakts- vai nav tā, ka JRT ir specifiska publika, kas apguvusi atraisītu smiešanās parasmi par sava priekšnieka jokiem? Otrs- šie apporolēnētie, šķībie, lauzītie- goteskie tēli un dz;īve tajos,šķiet JRT aktieriem paddodas labāk kā dzīve "savā ādā". P.S. Tāpat kā Revidentu iešu aplūkot, kad sēdēšana uz 12 krēsliem būs nostabilizējusies.