Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā -1 °C
Daļēji apmācies
Ceturtdiena, 12. decembris
Otīlija, Iveta

Izrādes Grāfs Monte-Kristo. Esmu Edmons Dantess recenzija. Ar patosu par atriebību

Režisora Sergeja Golomazova vienīgais iestudējums viņa vadītajā Rīgas Krievu teātrī – Grāfs Monte-Kristo. Esmu Edmons Dantess – pretendē uz vērienu, taču ir pārsātināts ar klišejām

Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra direktorei Danai Bjorkai intervijās patīk uzsvērt, ka teātra iestudējumus apmeklē gan krievi, gan latvieši, vienlaikus atzīmējot, ka publikas viedoklis par izrādi attiecīgi var būt radikāli atšķirīgs. Mūzikls jeb, kā norādīts programmā, muzikāla drāma ir tas gadījums, kad nekāda etniskā dalījuma nav, drīzāk var runāt par estētiskām gaidām no teātra, jo žanrs uzstāda visai skrupulozas kvalitātes prasības aktieru tēlojumam un dziedājumam, kā arī inscenējuma vērienīgumam.

Komponistes Loras Kvintas un dzejnieka Nikolaja Deņisova kopdarbs pirmajā variantā parādīts 2012. gadā, trīs gadus vēlāk pārstrādāts, un tagad šai otrajā versijā nonācis pie Rīgas skatītājiem Sergeja Golomazova režijā. Kopš iecelšanas par teātra māksliniecisko vadītāju šis ir pirmais viņa iestudējums, turklāt, kā liecina galvenās lomas tēlotāja Alekseja Korgina teiktais intervijā pirms pirmizrādes, uzvedums tapis īsā laikā. Vēl sezonas sākumā šāda uzveduma teātra publiskotajos plānos nebija.

Ir zināmi signāli, ka teātra vadība iestudējumu Grāfs Monte-Kristo. Esmu Edmons Dantess uzskata par veiksmi. Ir skaidrs, ka skatītāju izrādei netrūks, jo sižets ir pazīstams un muzikālas izrādes vienmēr piesaista uzmanību. Tomēr veids, kādā iestudējums parādās uz skatuves, ir diskutabls. Izrādes dalībnieku vokālās dotības ir atšķirīgas, bet mēs jau zinām, ka mūziklu aktierus Latvijā negatavo, un esam gatavi pievērt acis uz dažiem negludumiem. Vairāk pamanāms ir kas cits – režijas nespēja iedzīvināt sižeta shēmu pilnasinīgā mākslas darbā.

 

Satura ekstrakts

Ikviens, kurš lasījis Aleksandra Dimā (tēva) romānu, zina, ka grāmata ir bieza. Ikviens, kurš atceras tā saturu, saprot, ka XXI gadsimtā nav iespējams uz skatuves atveidot Ifas cietoksnī ieslodzīto izskatu ar milzu bārdām vai gariem nagiem. Ir jāatrod veids, lai šo laikā izvērsto sižetu izstāstītu lakoniski un iedarbīgi. Dramaturģiskā materiāla autors Nikolajs Deņisovs izvēlējies Edmona Dantesa jaunību rādīt retrospektīvi – kā atmiņu stāstu, varonim jau sēžot cietumā. Pēc izkļūšanas brīvībā, kas saprotamu iemeslu dēļ arī netiek rādīta, parādās jau grāfs Monte-Kristo aktīvā darbībā, kas gan pārsvarā izpaužas kā sarunas ar cilvēkiem, kuriem viņš vēlas atriebties.

Dramaturģiskajā materiālā ir daudz shematisma, mūzikā – patosa, īpaši grāfa pēdējā dziedājumā. Nepieciešamība dzīt uz priekšu darbību liedz otrā plāna aktieriem radīt ko vairāk par lomas skici. Vēl izrādes īpatnība ir tā, ka daži aktieri tēlo vairākas lomas, un arī te pieeja atšķiras. Pāvels Griškovs atveido gan greizsirdīgo Fernānu Mondego, gan viņa un Mersedesas dēlu, tātad šie varoņi ir savstarpēji radniecīgi. Tāpat ir ar Igoru Nazarenko tēva un dēla Morelu lomās. Vitālijs Jakovļevs ar neveiklu parūku atveido De Vilforu, bet bez tās – viņa ārlaulības dēlu Benedeto. Savukārt Igors Čerņavskis ir gan abats Faria cietuma ainās, gan grāfs de Morsers vēlākajā sižeta ritējumā, un te abiem varoņiem nav nekā kopīga.

Sižeta saskaldītība un ainu īsums, kas ir neizbēgams, aktierus mudina ķerties pie savu ierastāko paņēmienu krātuvītēm, piemēram, Dmitrijs Palēss barona Danglāra lomā darbojas ar sev tipiskiem štampiem, lai radītu grotesku iespaidu. Komēdijas žanra ainiņās ērti jūtas Natālija Živeca lesbietes Eiženijas Danglāras lomā, tipiskus jaunos mīlētājus sirsnīgi izdzied Jūlija Berngardte un Igors Nazarenko. Citi aktieri godprātīgi nospēlē, kas spēlējams, nodzied, kas dziedams, nodejo, kas dejojams. Piemēram, ko mēs varam pārmest Adrianai Tatjanai Začestei bārenes Gaides lomā, ja viņa izrādes kopainā vajadzīga kā ilustrācija? Tas, ko neizmanto izrādes veidotāji, ir pašironijas koeficients. Ļaundari ir butaforiski ļauni, un arī Monte-Kristo īstenotās atriebības sagādātās ciešanas ievelk izrādi tādā melodramatismā, kas izskatās arhaisks, tāpat kā bērnu izmantošana, lai ilustratīvi atveidotu varoņus bērnībā.

 

Komisārs Kristo

Aleksejs Korgins Rīgas Krievu teātra trupā spēlē kopš 2007. gada un pamatā iemiesojies komiskos tēlos, bieži vien bagātīgi lietodams ārējās izteiksmes līdzekļus. Šajā sezonā aktieris visai veiksmīgi darbojās režisora Intara Rešetina iestudējumā Patiesība, taču tāda mēroga loma kā Dantess – Monte-Kristo viņam ir pirmoreiz, un aktieris to novērtē. Taču dramaturģija un žanra specifika, kā arī režisora uzstādījums padara aktiera centienus faktiski dekoratīvus. Viņam nav līksmi jāskraida pa skatuvi kā jaunajam Edmonam, bet vēsturiskā atskata laikā vienmuļi jācieš, padodot replikas "pagātnē" esošajiem partneriem. Jau grāfa veidolā aktieris uz skatuves uznāk kostīmu mākslinieces Jaroslavas Rafikovas modelētā ādas mētelī. Viņa sejas vaibsti ir akmenscieti un atmaigst tikai mirkļiem. Savukārt attiecībā pret Veroniku Plotņikovu Mersedesas lomā izrādes veidotāji bijuši prasīgi, liekot viņai atveidot varoni abos vecumos ar 24 gadu starpību. Aktrise ar šo uzdevumu kopumā tiek galā, bet arī viņai īsti nav ieroču, izņemot vokālās prasmes un dabisko šarmu, kā Mersedesas tēlu padarīt atmiņā paliekošu.

Mulsinošs ir scenogrāfa Nikolaja Simonova piedāvātais izrādes vizuālais risinājums – ne tāpēc, ka lakonisks, bet tāpēc, ka dekorāciju pamatā veido saliekamas konstrukcijas. Režisors dinamiku cenšas panākt, ļoti daudz darbinot skatuves ripu, kas liek aktieriem nemitīgi soļot uz priekšu. Ir arī vairāki deju numuri (horeogrāfes Olga Žitluhina un Ksenija Simanova), bet sajūtu, ka režisors Rīgas skatītāju uzskata par estētiski mazprasīgu, pastiprina aina izrādes sākumā: tajā tiek imitētas buras, jaunajām aktrisēm turot rokās plīvojošus balta auduma gabalus.

Ir grūti vērtēt šādu izrādi, jo nav saprotami, kādus kritērijus tai pielāgot. Vairāk par muzikālu komiksu tā nesniedz. Ja ar to pietiek, lai tā būtu.

 

Grāfs Monte-Kristo. Esmu Edmons Dantess

Rīgas Krievu teātrī

26., 27.VII, 6., 7., 8., 28., 29.IX plkst. 19

Top komentāri

Sazinkas
S
Attiecībā uz estētiskām prasībām vienmēr atceros, cik ierobežots ir teātru budžets. Un šai gadījumā dekorācijas arī nav svarīgākais. Paradoksālā kārtā, neraugoties uz nepilnībām, tā ir ļoti forša un enerģētiski piestrāvota izrāde. Palika iespaids, ka dažkārt skatītājiem pietrūkst kaut kā tāda - vienkārša, sirsnīga un sentimentāla. Ne velti pēc skatītāju aptaujas datiem tā ir RKT sezonas labākā izrāde
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Atklāj jauno muzeju krātuvi Pulka ielā(2)

Trešdien, 11. decembrī, tika atklāta Baltijas mērogā unikāla, augstākajām drošības un muzeja vērtību uzglabāšanas prasībām atbilstoša muzeju krātuve Pārdaugavā, Pulka ielā 8, kurā tiks uzglabāti, ...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja