Ielūkojoties pieejamos avotos, iespējams uzzināt, ka japāņu rakstnieks Kunio Simidzu lugu Grimētava sarakstījis 1977. gadā un tā Japānā kļuvusi ārkārtīgi populāra. Luga režisora Ģirta Ēča versijā ieguvusi nosaukumu Grimētava: beigās viss aizgājušais pārvēršas dārgās atmiņās, un šis pagarinātais nosaukums mazliet maldina tos, kuri domā, ka izrādes varones aktrises varētu atklāt kādus noslēpumus, kas ir arī ārpus teātra.
Nekas tāds nenotiek, jo Simidzu varones, kuru vārdi ir Aktrise A, Aktrise B, Aktrise C un Aktrise D, dzīvo tikai teātrī un teātrim, un nekas cits nav svarīgs. Dzīve ir tikai tā, kas ir lomā, – un arī pēc nāves gari nedodas vis uz citu pasauli, bet paliek turpat grimētavā dzīvot paralēlo dzīvi un ilgoties pēc iziešanas uz skatuves. Turklāt šīm aktrisēm sapņu lomas saistās tieši ar Čehovu.
Mirt lomas dēļ
Regīnas Razumas tēlotā primadonna turas pie Ņinas lomas ar zobiem un nagiem, kaut viņai sen jau laiks pāriet uz Arkadinu (kuru, kā labi atceramies, R. Razuma JRT ir spēlējusi pirms visai daudziem gadiem). Tieši šis ir āķis, kas neļauj vienkārši un skaidri novilkt līniju, ka izrādē ir reāli un nereāli tēli, respektīvi, dzīvas un nedzīvas būtnes, kas vienlaikus atrodas grimētavā. Šķietamā realitāte liekas izkāpināta un groteska, jo "normālā" teātrī Ņinu Zarečnaju Kaijā nedotu spēlēt ne tādai aktrisei, kādu to rāda Regīna Razuma, ne arī tādai, kādu mums rāda Liena Šmukste, kura izrādē turklāt uzvedas kā mēnessērdzīgā. Aktrises A un B – Inga Tropa un Kristīne Krūze (šajā lomā arī Inga Alsiņa-Lasmane) –, kuru eksistence ir jau citās dimensijās, savās izpausmēs ir teatrālas, taču daudz racionālākas nekā primadonna un viņas sāncense.
Izrādes sākumā pilnīgā tumsā atskan čuksti. Simidzu lugas eksemplārā teikts, ka čukst spoguļi. Ēča izrādē viena liela spoguļa priekšā (telpu iekārtojis režisors pats) redzam trīs aktrises, kuras, no čukstiem pārejot uz pusbalsi, izrunā maģisku tekstu, veidojot savstarpējas atbalsis, ceturtā aktrise sēž šūpolēs aizvērtām acīm, piespiedusi sev spilvenu. Izrādei iesilstot, skatītājs klausās garu Ņinas monologu no Čehova Kaijas – turklāt tas ir pēdējais monologs, kad Ņina ir jau salauzta, uz neprāta robežas. Taču Regīnas Razumas tēlotā aktrise tieši šajā tekstā atrod to, kā dēļ ir vērts dzīvot, – tās emocijas, kas, iespējams, viņai kā reālai būtnei ir liegtas.
Dzīvot lomai, mirt lomas dēļ, nogalināt lomas dēļ – šī izkāpinātība, kas raksturīga Simidzu varonēm, rada iespaidu par aktiera profesiju kā galēja fanātisma koncentrātu. Vīrieši šo sieviešu dzīvē pastāv tikai lomu tekstos. Divas aktrises, kas patiesībā ir tikai suflieres, A un B dalās ar nenospēlētajām lomām un spēlē tās priekšā viena otrai. JRT izrādes veidošanā piedalījusies buto dejas teātra konsultante Simona Orinska, radot uzticības ilūziju, ka spēles veids, kādu demonstrē aktrises, īpaši atveidojot klasikas fragmentus, atbilst japāņu teātra tradīcijai. Laimīgā kārtā aktrisēm un režisoram piemīt pašironija, kas varoņu fanātismu rāda ar zināmu distanci un grotesku izkāpinātību. Japāņu teātra valodas atšķirības pirms un pēc Otrā pasaules kara, kas arī aplūkotas lugā, latviešu skatītājam var nešķist būtiskas, un izrādē iekļautais japāņu lugas fragments drīzāk ir eksotika kā tāda, nevis iespēja salīdzināt spēles stilus, kā to noteikti dara japāņu skatītājs. Citādi ir ar Šekspīra Makbeta citātiem, kur patiešām izmantoti divi atšķirīgi tulkojumi. Abu aktrišu saspēle ir azartiska, tomēr skatītājs saspringti (kāds varbūt garlaikoti) gaida, kad tad sāksies īstais stāsts.
Rēgi sērkociņu gaismā
Taču arī "īstais" izrādās reizē dīvains un negaidīti vienkāršs. Jauna aktrise, kas bijusi primadonnas sufliere un ilgstoši slimojusi, ierodas pie savas līdzšinējās darba devējas, pieprasa sev Ņinas lomu un piebilst, ka primadonnai sarunājusi vietu kopējā slimnīcas palātā. Jaunā aktrise, kuru Liena Šmukste atveido kā ar savu patiesību pilnīgi pārņemtu, arī gana nekaunīgu un ne pārāk gudru būtni, cīņu zaudē un pārceļas uz otro realitāti, kur tiek saņemta atplestām rokām, – tur, paralēlajā pasaulē, divas citas teātrim upurējušās būtnes beidzot varēs nospēlēt Čehova Trīs māsas. Taču režisors jau visā izrādes gaitā Šmukstes varoni rāda ar tādu atsvešinājumu, ka ir skaidrs – viņa, lielā mērā dzīvodama iedomās, jau ir ārpus realitātes, un lēnais gājiens gar pašu skatuves paaugstinājuma malu reizē ir balansēšana starp reālo dzīvi un citu dimensiju.
Ģirts Ēcis izveidojis lakonisku, taču rūpīgu grimētavas tēlu ar lielu spoguli, kuram apkārt iedegas un dziest spuldzes. Vienkārši organizēta telpa, kuras teatralitāti uzsver zemu uz statīviem izvietotie papildu prožektori. Lienes Rolšteinas melnie kostīmi un Ilzes Trumpes grims palīdz panākt vajadzīgo atsvešinājumu, teatralitāti, reizē japānisku kolorītu. Izrādes beigu daļā zināmu rēgainības klātbūtni vairo tas, ka trīs aktrises sēž tumsā, un tikai uzrauto sērkociņu liesmiņas un to atspulgi ļauj epizodiski saskatīt viņu sejas. Mūzikas atlasē režisors ļāvies postmodernai brīvībai, miksējot dažādus motīvus no Baha līdz The Doors. Izrāde ir nenoliedzami rūpīgi nostrādāta un inteliģenta, aktrises strādā gana precīzi, soli pa solim atklājot skatītājam grimētavas dubulto dzīvi. Piemēram, to, kā Regīna Razuma apspēlē katras aktrises ienaidnieku – vecumu un gatavību aizstāvēt lomu kā privātīpašumu –, var skatīties ar patiesu interesi.
Tomēr pēc nepilnu pusotru stundu ritējušā priekšnesuma rodas jautājums par tā mērķauditoriju un – plašāk – vispār iestudēšanas mērķi. Izņemot aktrišu nodarbinātību, vairāk par savu jau iepriekš pamanīto profesionālo spēju demonstrējumu viņas nesasniedz, respektīvi, īpašu pārsteigumu nav. Taču, ja neskaita vērojumus par aktierspēles manieru atšķirību un nekritisku Čehova dievināšanu, vēl un vēlreiz atgriežoties pie Kaijas un Trīs māsu citātiem, izrāde ideju līmenī ir samērā skopa. Rezultāts ir drīzāk eksotisks nekā pārliecinošs, bet luga taču nav par to, ka ikviena japāņu aktrise alkst spēlēt Ņinu Zarečnaju! Izrāde lielā mērā pie šīs atziņas apstājas. Un tas nav pārāk daudz.
Grimētava
Režisors Ģirts Ēcis JRT Mazajā zālē 13., 14., 15., 19.XI; 1., 2.XII