Iecīnīties Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī, lai noskatītos Allas Sigalovas iestudēto "džeza komēdiju" Hanuma, nav viegli. Biļetes tiek izķertas, un brīvu vietu nav. To var arī saprast, jo, aizpildot izklaides nišu, teātris šoreiz izvēlējies nevis krievu klasiskās komēdijas vai mūsdienu farsus, bet diezgan eksotisku materiālu – Vladimira Konstantinova un Borisa Racera pārstrādāto gruzīnu rakstnieka Avksentija Cagareli lugu.
Kančeli konteksts
Oriģināls sarakstīts 1882. gadā, pārrakstītā versija radīta 90 gadu vēlāk. Hanumu min kā vienu no Georgija Tovstonogova labākajiem komēdiju iestudējumiem, un tam savulaik mūziku rakstījis Gija Kančeli. Tieši šī mūzika, iespējams, kļuvusi par vienu no iemesliem, kāpēc izrāde tagad iestudēta tieši Konstantinova un Racera versijā (viņi arī dziesmu tekstu autori). Interneta dzīlēs ir atrodams Cagareli lugas teksts, kam nav nekādas lielas vainas. Tajā ir nianses, kas vēlāk aizvāktas, piemēram, lugas darbība notiek Avlabarā, kas ir senās Tiflisas (Tbilisi) armēņu rajons, bet Konstantinovam un Raceram – vienkārši "viens no rajoniem". Un, stingri ņemot, skatītājam nudien nav jēgas ne atcerēties, ne mēģināt izrunāt Hanumas uzvārdu Burtukjanca, tāpēc jaunākajā versijā tas atmests.
Cagareli vodeviļas sižetu var izstāstīt no dažādiem skatpunktiem. Reiz dzīvoja izputējis kņazs, kurš cerēja uzlabot materiālo stāvokli, apprecot bagātu līgavu. Reiz dzīvoja kņaza brāļadēls, krietns jauneklis, kurš iemīlējies bagātnieka meitā, būdams viņas mājskolotājs. Reiz dzīvoja bagātnieks, kurš savu skaisto meitu gatavs izprecināt riebīgam vecim alkoholiķim, lai tikai rados būtu aristokrāts. Tomēr lugas centrā ir divu profesionālu savedēju konkurence, kā teikt, biznesa pārdale starp preciniecēm Hanumu un Kabato. Pirmā – slavenākā – Hanuma – kņazam izraudzījusies līgavu, kuras vecums izrādes gaitā lavīnveidīgi pieaug no sākumā solītajiem 35 līdz 55 gadiem. Kabato savukārt sarunājusi bagātnieka meitu, cerot uz lielu "honorāru". Ko domā pati meitene, patiesībā nevienu neinteresē, un pat labā Hanuma pret jauniešiem tik laba ir tikai tāpēc, ka viņai jātiek vaļā no savas līgavas kandidātes. Skatoties izrādi, prātā nāk vismaz divas līdzības. Jaunkundzes un mājskolotāja attiecības izskatās akurāt izkāpušas no operas Seviljas bārddzinis, savukārt veids, kā "atšūt" nesmuko veci, – no Ričarda Šeridana lugas, kas Latvijā iestudēta ar dažādiem nosaukumiem, bet populārākais laikam ir Atjautīgā aukle. Proti, Hanuma pārģērbjas līgavas drānās, bet izskatās atbaidoši – klibo, runā pārvērstā balsī un ir aizsējusi vienu aci. Rezultāts tiek sasniegts – vecis šo personu precēt pilnīgi noteikti negrib.
Atražo aprobežotā kaukāzieša tipu
Allas Sigalovas iestudējumu var skatīties vienā elpas vilcienā, pat ja pret atsevišķām izrādes sastāvdaļām ir zināmas pretenzijas. Viņa, būdama horeogrāfe, precīzi jūt ritmu un panāk, ka tas neatslābst. Taču, nebūdama teātra štata režisore, viņa, protams, neseko līdzi tam, ar kādu štampu un ierasto paņēmienu nastiņu katrs aktieris atnācis. Ja katrs "individuālais komplekts" iederas kopējā raibajā ainā, tad tas ticis akceptēts. Izrādē nav īstas konsekvences, vai varoņus atveidot kā kaukāziešus vai ne. Ir daži, kas apveltīti ar melnām parūkām, savukārt abas konkurējošās savedējas un romantiskie mīlētāji no tā izvairījušies. Diezgan atšķirīga ir arī varoņu kariķētības pakāpe. Jakovs Rafalsons savu kņazu Vano Pantiašvili veido, iespējams, ar ierastiem paņēmieniem, taču bez ārišķīgas pārspīlēšanas. Savukārt epizodiskajā vecmāmiņas Anušas lomā Olga Ņikuļina rāda izteikti dīvainu, pseidomodernu kundzīti ar pātadziņu rokās, bet viņas parūkas forma šķiet noskatīta seriālā Simpsoni. Viņas dēls – bagātais Mikičs Kotrjancs – Jevgeņija Korņeva izpildījumā arī ir kariķēts, taču vairāk atražo bagātā un aprobežotā kaukāzieša tipāžu. Mikiča pārvaldnieka un Hanumas līgavaiņa Akopa lomā savas raksturotāja dotības var atrādīt Aleksejs Korgins, savukārt kņaza kalpa Timotē lomā Vadims Grosmans spēlē aptuveni to pašu, ko parasti, – drusku naivu, drusku jocīgu vīriņu. Arī kņaza māsas Tekles lomā skatāmā Tatjana Lukašenkova izmanto pārbaudītus līdzekļus, netaupot temperamentu un savas žēlabas izkliedzot mikrofonā. Pašu kņazu Jakovs Rafalsons tēlo kā omulīgu, vecu runci, kam patīk pavārtīties pa grāvja putekļiem, kad tā pavairāk uzņemts uz krūts. Precības viņu interesē tikai pūra dēļ, tomēr kuru katru briesmoni (krieviski labi skan vārds "karakaķica") viņš arī nevēlas. Publika ir sajūsmā. No abiem jauniešiem mīlētājiem tiek prasīts tikai tas, lai viņi būtu jauni un glīti, un Maksims Busels ar Jūliju Berngardti tādi ir. Liela daļa viņu neseno kursabiedru, visi nonākuši Krievu teātra štatā, atraisīti veido masu skatus, tērpti košos kostīmos. Vēl viena no jaunajiem – Natālija Živeca – tikusi pie intrigantes Kabato lomas. Spilgti dzeltenā tērpā ieģērbtā aktrise iekļaujas izrādes zīmējumā un atmiņā paliek galvenokārt ar lielisku fizisko formu – spēju nosēsties špagatā un mest ritentiņus uz skatuves.
Krietni jēdzīgāks piedāvājums
Atslēgas figūra izrādē ir Veronikas Plotņikovas Hanuma. Luga principā pieļauj arī gados vecāku un vizuāli necilāku personu, bet Plotņikovas varone ir karaliene, pat ja par savu statusu jāpacīnās. Eleganta un pašpārliecināta viņa kārto lietas un ir gatava atriebties katram, kas stāv ceļā. Ja vajag, Hanuma ieradīsies arī vīriešu pirtī – šī aina asprātīgi atrisināta, nolaižot ar tvaika mutuļiem apgleznotu sienu, kurā izgriezti caurumi rokām un galvām un zemāk piestiprinātas "kājeles". Tas ir biznesa sievietes variants, lai arī neparastā vidē un retā arodā, tomēr dilemma starp biznesu un jūtām ir gandrīz vienīgais nopietnais izrādes akcents – lai iegūtu laimi personīgajā dzīvē, Hanumai viņas nodarbošanās jāpamet.
Scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Georgijs Meshišvili ir radījis nosacītu, toties krāsu ziņā teju pārsātināti košu vidi. Skatuves aizmugurē, it kā izgriezti no lielas papīra loksnes, slejas divi pakalni ar daudzām mazām mājiņām. Kā dekorācijas elementi lietoti abstrakti apgleznoti audekli, tirgus skatā izmantoti lielizmēra panno ar ziediem un augļiem. Gan skatuves malās, gan gaisā iekārtas aitu figūras dažādās krāsās. Gijas Kančeli mūzika, kuru spēlē Xylem trio (Raimonds un Oskars Petrauski un Rihards Zaļupe), ir jauki klausāma, bet sarežģīti dziedama, tāpēc daļa aktieru izvēlas melodeklamāciju, taču ansambļi pārvēršas diezgan nesaprotamu skaņu kopojumā. Tomēr skatītājs te daudz ko piedod, jo kā izklaides piedāvājums šis ir krietni jēdzīgāks par dažu labu citu komēdijas izrādi gan Krievu, gan citos Latvijas teātros.
Hanuma ***
Tuvākās izrādes 5. un 6. decembrī
skatītājs
Cilvēks