Nav noliedzams, ka Valmieras Drāmas teātra izrādei Medību pils Jāņa Znotiņa režijā ir panākumi – biļetes tiek labi pirktas, un skatītāji iestudējumu uztver atsaucīgi. Tas nozīmē, ka reizēm nav svarīgi radīt darbu, kas dokumentē tā sarakstīšanas laiku vai arī sasaucas ar šodienas aktualitātēm. Medību pils ir izrāde, kas peld nenoteiktībā, tomēr daļa skatītāju tajā atrod saskares punktus – kaut vai jaunības atmiņu veidā, savukārt citi, kas paši jauni, var domās modelēt, kā rīkotos līdzīgā situācijā.
Efekts robežojas ar defektu
Harija Gulbja izlasē Sarunas ar skopām remarkām (1974) luga Medību pils datēta ar 1967. gadu. Tā atšķirībā no vairākiem vēlāk tapušiem darbiem nevar lepoties ar skaļiem panākumiem. Taču Valmieras teātra Apaļās zāles mērogam šī kamerluga kopumā ir piemērota – ja režisors un ansamblis skaidri saprot, ko grib pateikt. Pašlaik maigi, ar muzikālo noformējumu pirms izrādes un dažiem kostīmiem, ir iezīmēti XX gadsimta 60. gadi, taču tikpat labi šie notikumi varētu notikt arī 10, 20 un pat 30 gadu vēlāk. Sižets būvēts pēc samērā klasiskas shēmas – divi svešinieki izjauc kādas lauku mājas ierasto mieru un izraisa tālāko notikumu lavīnu. Mājā jeb Medību pilī dzīvo māte Anna, meita Lauma un medību saimniecības tehniķis Arnis.
Autors, rakstot lugu, pirmajā cēlienā aizvirza sižetu līdz brīdim, kad viens no atnākušajiem tūristiem – Egils – atstāj Laumai savu adresi, tikai patiesībā tā ir otra puiša Induļa adrese. Otrā cēliena sākumā monologu formā risināta Laumas un Induļa sarakste, kas izraisa abpusējas jūtas, bet vienlaikus arī pārpratumu, jo meitene domā, ka sarakstās ar citu. Režisors vēstuļu secību mainījis, izkaisot tās kā starpspēles, turklāt jau no sākuma ir skaidrs, ka skan Kārļa Neimaņa – tātad Induļa – balss. Ja tiek mainīta vēstuļu loma no koncentrētas domu apmaiņas uz liriskām atkāpēm ainu starpā, saturiski rodas problēma – vēstuļu iespraudumi sākumā iet sižetam pa priekšu, to apsteidz, pasaka daudz ko priekšā, taču otrajā cēlienā notiek pretējais – darbība iet uz priekšu ātrāk, vēstulēs notikumu attīstība atpaliek. Tādējādi iecerētais efekts tomēr robežojas ar defektu. Var jau domāt, ka režisors ir izvairījies no riska, ka izrādes darbība vienā brīdī apstājas vispār, taču tagad iestarpinājumi to bremzē.
Sievietes ideāls
Režisora vēlme veidot cilvēciski siltu stāstu par parastu cilvēku mīlestības alkām ir pievilcīga, taču, ja viņš neizceļ kontrastus, kā arī neitrāli uztver pilnīgi visu, ko autors sarakstījis, izrāde sanāk nedaudz vienmuļa. Mūsdienās ir dīvaini klausīties, kā Māra Bezmera atveidotais Egils klāsta, kā pakāpeniski izirušas viņa un Laumas attiecības: "Viņa kā apmāta gribēja ārēji piemēroties pilsētai. Skrēja pa veikaliem, sēdēja rindā frizētavā, pat šuvēju bija pratusi sameklēt. Nevarēja iestāstīt, ka ar to viņa zaudē visu savu īpatnību."
Rodas iespaids, ka ne tikai autora, bet arī režisora ideāls ir sieviete, kura dzīvo laukos mājā bez elektrības, kopj lopus un nesapņo par labāku dzīvi. Izglītību – jā, to gan viņš varonei atvēl, bet viņai sokas kā pa viļņiem – sekmīgi pabeigusi vidusskolu laukos, viņa izkrīt eksāmenos, jau mācīdamās par medmāsu pilsētā, jo jau pieminēto nodarbju dēļ nav atlicis laika mācībām. Arī sava vēstuļu drauga jūtu patiesumu novērtēt viņa nespēj, jūtot aizvainojumu, ka tikusi mānīta. Pretstatā lugā rādītie vīrieši brauc ekspedīcijās, kāpj kalnos un atklāj jaunus apvāršņus, turklāt spējīgi meiteni arī iedvesmot un atbalstīt, lai viņa pabeigtu skolu. Jā, brīžiem vīrieši gan uzvedas kā lempji, taču nav apstrīdams, ka viņu dzīves mērķi ir tālāki nekā Laumai, kura priecātos par medmāsas darbu slimnīcā, par ko viņai ir diezgan idealizēts priekšstats.
Pozitīvi vērtējams scenogrāfes Evijas Pintānes telpas risinājums, viņa necenšas radīt butaforisku vecas mājas atmosfēru un tādējādi panāk zināmu atsvešinājumu, kas neļauj ieslīgt sentimentā. Apaļās zāles centrā ir kaut kas līdzīgs mednieku novērošanas tornim, aiz baltās sienas vīd neskaidras telpas aprises. Atjautīgi izmantoti diapozitīvi, kuri rāda gan Induļa fotografētos dzīvniekus, gan tālāku ekspedīciju ainas, gan Laumas – Ingas Apines – portretus.
Jātrenē individualitāte
Aktierdarbi ir simpātiski ar savu tiešumu un konkrētību. Inga Apine nepārspīlē nedz ar naivumu sākumā, nedz rafinētību beigās, kad viņas varone jau iepazinusi pilsētas dzīvi. Viņas alkas pēc kaut kā jauna, ikdienas neapbružāta ir loģiskas un pamatotas. Ingus Kniploks medību tehniķi Arni rāda kā cilvēku, kurš slāpē savas simpātijas, tāpat kā ārēji to dara Kārļa Neimaņa Indulis. Abu neveiksminieku sirds kratīšana alkohola ietekmē ir sirsnīgu lempju dialogs, kas izraisa publikas smaidus. Visai parasts ir arī Māra Bezmera Egils, kura vienīgā priekšrocība, stingri ņemot, ir prasme stāstīt. Skaidrīte Putniņa Annas lomā atturīgi akcentē vēlmi palīdzēt meitai sasniegt to, kas pašai nav izdevies.
Tas, kā izrādei pietrūkst, ir jūtami ritma lūzumi un mērķtiecīga kompozīcija. Izrāde plūst rāmi kā upe bez atvariem, kas visam uz skatuves redzamajam piešķir ikdienišķuma piegaršu. Tas ir godprātīgs darbs, taču man jāatzīstas, ka joprojām nespēju formulēt, kāda ir Jāņa Znotiņa vieta pašreizējā Latvijas režijas kopainā. Vai tā ir pārmērīga pietāte vai ambīciju trūkums, bet jaunā režisora veikumam trūkst individualitātes, savas balss. Kopējai lietai nāktu par labu, ja Valmieras teātra vadība rosinātu Jāni Znotiņu neatlaidīgāk meklēt savu individuālo rokrakstu, lai neieslīgtu pelēcībā.
Medību pils
Valmieras teātra Apaļajā zālē 17.V plkst. 18.30; 14., 15.VI plkst. 18.30