Franka Vēdekinda 1891. gadā sarakstītajai lugai Pavasara atmoda kopš dzimšanas brīža ir skandāla garša. Pusaudžu sekss ar traģiskām sekām, nelegāls aborts, pašnāvība un viena īsa, bet nepārprotama geju aina kairina puritāniskākās sabiedrības daļas pacietību joprojām.
Visnotaļ tikls izpildījums
Diezgan gludi klājās Jaunā Rīgas teātra iestudējumam 1995. gadā Jura Rijnieka režijā, kas plašākai auditorijai pieteica Ievas Puķes talantu un apstiprināja jau zināmo, ka Egons Dombrovskis ir viens no savas paaudzes līderiem latviešu teātrī. Nekāda īpaša trokšņa nebija, bija liriska izrāde ar skaistu Jura Kulakova mūziku, uz kuru skolotāji labprāt veda skolēnu grupas. Šogad Vēdekinds atgriežas, un sēra smakas gaisā krietni vairāk. Bijušais disidents Jānis Rožkalns septembrī bija noskatījies maijā Leļļu teātrī Ivara Lūša iestudētās Pavasara atmodas reklāmas videoklipu un protestēja pret homoseksuālu attiecību attēlojumu. Pret pašu izrādi, kas nav leļļu izrāde un tiek pozicionēta vecuma grupā 14 +, kritikas attieksme ir, maigi sakot, rezervēta, un ne jau Vēdekinda lugas satura dēļ. Savukārt Liepājas teātris savai pirmizrādei (arī 14 +) izveidojis estētisku, bet nepārprotami dzimumattiecības atainojošu plakātu, un, kā runā, tas satraucis dažu liepājnieku prātus, kaut, salīdzinot ar Baibas pliko dibenu Nacionālā teātra Pūt, vējiņi! plakātā pirms vairākiem gadiem, šis, gribētos teikt, ir visnotaļ tikls izpildījums. Vēlme provocēt nedaudz spīd cauri arī izrādes programmiņai, kurā ielīmēts prezervatīvs un ielikts Papardes zieda buklets.
Svaigi latviskots
Saglabājot sižeta pamatlīnijas, Liepājas teātra Pavasara atmoda tomēr būtiski atšķiras, proti, tas ir Ilmāra Šlāpina svaigi latviskots 2006. gadā Brodvejā pirmizrādītais Dankana Šeika un Stīvena Seitera mūzikls. Izaicinājums visnotaļ talantīgajai un lielākoties labi dziedošajai Liepājas teātra trupai, pamatā tās jaunākajai daļai, jo, kā atzīst pašā teātrī, šis nav gadījums, kad autors ir pa rokai un var uzrakstīt to, ko spēj konkrētais izpildītājs, te ir jāvar izdziedāt, kas notīs rakstīts. Otrajā pirmizrādē bija jūtams, ka skaņu operatoriem vēl jāmeklē precīzākais balsu sabalansējums ar pavadījumu, bet vokālajiem pedagogiem Ievai Dreimanei un Normundam Kalniņam jāpieslīpē daža svārstīga intonācija.
Būtiskākais ir tas, ka Vēdekinda skarbums izrādē iesaiņots ausij tīkamās, kaut mirkļiem vienmuļās melodijās, savukārt beigu traģismam kā plāksteris uzlipināta aizkustinoša dziesma, kurā vienojas visi – dzīvie un mirušie, pašapmierinātie un izmisušie. Un publika raud ne lugas traģisma, bet šīs utopiskās cerības aizkustināta. Revolūcijas nav, dziesmas skan visnotaļ liegi un inteliģenti pat tad, ja to tekstos iezadzies pa rupjam vārdam. Lai cik bezjēdzīgi, liekulīgi un pat noziedzīgi izrādē darbotos vecākā paaudze, ietērpta no brūna auduma šūtos kostīmos (kostīmu māksliniece Liene Rolšteina), un lai cik sāpīgi tiktu sodīti daži no šiem vecākiem, iedibinātā un pastāvošā pasaules kārtība netiek būtiski satricināta.
Visām paaudzēm
Jaunieši, ietērpti stilizētās skolas formās, darbojas azartiski un pārliecinoši. Taču galvenais izrādes prieks ir par galveno varoņu duetu – Everitu Pjatu un Viktoru Elleru. Abi raksturi veidojas organiski, neuzspēlēti. E. Pjatai jau ir zināma pieredze lirisko varoņu atveidošanā (kaut gaišajā Vendlas tēlā ir daudz vairāk pašapziņas nekā Pūt, vējiņi! Baibiņā), savukārt Viktora Ellera Melhiors ir izrādes priecīgākais pārsteigums – vienlaikus urdoši domājošais un attiecībās maigais puisis ir aktiera līdzšinējā biogrāfijā netipisks, bet ļoti atzinīgi vērtējams veikums. Savā vietā arī stūrainais, no nepelnītajiem belzieniem apmulsušais Kaspara Kārkliņa Morics. Nelieli, spilgti uzzibsnījumi vairākiem aktieriem – piemēram, Ilzei Trukšānei (Būdei) "no ceļa nogājušās" Ilzes lomā, Agnesei Jākobsonei, vienas dziesmas ietvaros iezīmējot seksuālās vardarbības tēmu, kā arī Edgaram Ozoliņam, kurš uz saviem pleciem iznes riskanto, bet gaumīgi atrisināto geju ainu pārī ar kokaināko Pēteri Lapiņu. Ar pašcieņu, gan brīžiem balansējot karikatūrā, darbojas pieaugušo pasaules pārstāvji, lai gan reizēm grūti atšķirt, kuru no vairākām varonēm (divām jaunkundzēm un Melhiora māti) konkrētajā brīdī atveido, piemēram, Sigita Jevgļevska. Neslēpšu, mazliet dīvaini šķiet tēva un mācītāja lomā nogrimētu redzēt jauniešu atveidotāju vienaudzi, Liepājas teātra siržu lauzēju Mārtiņu Kalitu (kurš turklāt vairākkārt krišus iekrīt skatuves bedrē ar seju uz leju).
Scenogrāfa Aigara Ozoliņa izvēlētais askētiskais vizuālais tēls ar mūsdienu Latvijas teātrī bieži ekspluatēto žalūziju tipa konstrukciju, uz kuras rādīt videoprojekcijas, nosaka zināmu koncertuzveduma estētiku. Režisors Ģirts Ēcis ar šādas formas uzspiesto attiecību abstraktumu ne viscaur ticis galā. Tomēr rezultāts vērtējams kā bagātinoša pieredze aktieriem un galvenokārt jau skatītājiem. Visām paaudzēm.
Pavasara atmoda
Režisors Ģirts Ēcis
Izrādes Liepājas teātrī 27. decembrī, 10. un 11. janvārī