Divus gadus pēc Augusta Strindberga drāmas Nāves deja iestudējuma Valmieras Drāmas teātris šim autoram pievērsies atkal, dodot iespēju diplomētai režisorei, teātra štata aktrisei Inesei Pudžai izpausties profesijā. Pēdējos gados šai lugai ir īsa un ne visai spilgta iestudējumu vēsture – Imants Jaunzems to Solveigas Elsbergas tulkojumā iestudējis Jūrmalas amatierteātrī, savukārt jaunā režisore Antra Leite rādījusi to Teātra muzejā kā savu diplomdarba izrādi. Valmieras Pelikāns rada iespaidu, ka iestudējums izplānots un iecerēts rūpīgi, taču idejas īstenojums saskāries ar dažām nepārvarētām problēmām.
Bads un aukstums
Pelikānu Strindbergs saraksta 1907. gadā, kad top vēl vairākas lugas, to vidū Spoku sonāte, kurā viena no tēmām ir līdzīga – Ķēkša dod ēdienu, no kura pirms tam novārījusi visu barojošo un vērtīgo, tāpēc Meitene ir izdilusi līdzīgi ēnai. Spoku sonātes neparasto iestudējumu Inta Sedlenieka režijā esam piedzīvojuši Valmieras teātra Apaļajā zālē 1994. gadā.
Pelikānā māte ir tā, kuras dēļ viņas bērni un faktiski katrs, kurš ienāk šajā namā, spiesti nemitīgi ciest no izsalkuma un aukstuma. Izrāde sākas ar savādu maltīti, kad Ligitas Dēvicas precīzi un ironiski atveidotā kalpone atnes ģimenei ēdienu. Šķīvjus visi tur klēpī, saimes galda nav. Māte paņem ēdienu karotē, aposta un neēd. Citi ēd ar dažādas pakāpes entuziasmu.
Atkodēt šo Strindberga simbolu nav pārāk sarežģīti – meitu, un jo īpaši dēlu, nomāc mātes garīgā atsvešinātība, egoisms, mīlestības trūkums, neieinteresētība bērnu liktenī. Meitas kāzas viņa pieļauj tāpēc, ka ar jauno znotu viņai pašai ir seksuālas attiecības. Tēvs mirstot ir atstājis vēstuli dēlam, tās atrašana iezīmē zināmu lūzumu notikumu attīstībā, vedot uz finālu – iznīcību. Taču kopumā Pelikāns diez vai ir autora labāko darbu vidū, lugas darbība attīstās lēni, un izvairīties no nemitīgas atkārtošanās varētu vienīgi ar ļoti precīzi izkalkulētu režisora darbu.
Tas, kas notiek Valmieras teātra izrādē, ir nemitīga sacensība starp vizuālo tēlu un aktierdarbiem, kas cits citu nepapildina, bet izkonkurē. Pašas režisores iecerētā un kopā ar arhitektu Māri Banderu īstenotā telpa ir lakoniska un melnbalta, tā atsedz Apaļās zāles logu, kas kā scenogrāfijas elements nebija izmantots, šķiet, kopš Oļģerta Krodera Līgavas bez pūra (2012). Lielākoties melnas mēbeles, melns mirušā tēva krēsls, sarkans vīns, ko izšļaksta uz baltās koka gultas, kurā gulējis nelaiķis un kuras matracis aiznests. Tiktāl viss kārtībā – telpas risinājums ir atbilstošs. Pārdomātas ir arī mizanscēnas, konkrētā ainā nenodarbinātie aktieri atrodas spēles laukuma aizmugurē. Taču režisore ievieš ļoti pretenciozu tēlu – no papīra gabaliņiem veidotu sniegu, kas pirmajā cēlienā snieg telpas vidū, izveidojot apsnigušu laukumu uz grīdas, savukārt otrajā (pēc lugas – trešajā) cēlienā vispirms vienā, tad otrā spēles laukuma malā, kurā attiecīgajā brīdī risinās darbība, snieg jau sarkans sniegs, it kā brīdinot par izrādes finālu.
Risinājums ir diskutabls galvenokārt tāpēc, ka virpuļojošo papīra gabaliņu straume liek pievērst uzmanību šim efektam: skatītājs mēģina saprast, kāpēc tagad snieg un tagad nesnieg, un tagad atkal snieg. Tikmēr izrādes darbība turpinās, un uzmanība tiek sadalīta, ņemot vērā, ka runa ir par mazo spēles laukumu. Iespējams, sniega vienkārši ir par daudz, tāpat kā par daudz ir visumā iedarbīgās Mārtiņa Jansona mūzikas. Īstermiņā panāktā iedarbība izčākst, ja mūzika skan nepārtraukti. Īsti nenostrādā arī maigi rožainie dūmu vāli, kas simbolizē ugunsgrēku.
Tie ir tikai vārdi
Pelikānā spēlē pieci Valmieras teātra aktieri, izrādes pamata smagums apjoma ziņā gulstas uz trim – Ineses Ramutes māti, Ingas Apines Jērdu un Eduarda Johansona dēlu. Bez jau pieminētās Ligitas Dēvicas kalpones sava vieta iestudējumā ir arī Kārļa Freimaņa lakoniski veidotajam znotam, kura tēlā aktieris akcentē dzelžainu mērķtiecību, pat nežēlību, kas vēršas pret māti brīdī, kad znots saprot, ka ir piemānīts un netiks pie cerētās labklājības.
Inesei Ramutei šī ir nozīmīga sezona. Vispirms robustā, smagnējā Emmija Māras Ķimeles iestudējumā Emmijas laime, tagad – graciozā, koķetā un vienlaikus ļaunā māte Pelikānā. Liekulīga egoiste, kura apgalvo, ka upurējas bērnu dēļ, taču tie ir tikai vārdi. Veids, kādā elegantā aktrise spēlē lomu, ne mirkli neļauj noticēt, ka viņa teiktu patiesību.
Būtiska vieta – faktiski lugas otrā cēliena lielākā daļa (izrādē tā ir pirmā cēliena otrā puse) – atvēlēta meitas un dēla dialogam, un tieši šie aktierdarbi ir izšķiroši svarīgi. Inga Apine ir spiesta atgriezties pie līdzīgu varoņu intonācijām, spēlējot dumpīgu taisnības cīnītāju aptuveni tādā pašā toņkārtā kā pavisam atšķirīgajā dramaturģiskajā materiālā – izrādē Smaržo sēnes. Nedaudz izaicinošā runas maniere, spītīgais acu skatiens iederas arī Strindberga lugas interpretācijā, bet aktrisei tas ir jau noiets etaps.
Sarežģītā situācijā nostādīts Eduards Johansons, kuram tā ir pirmā tik lielā loma Valmieras teātrī un karjerā vispār kopš augstskolas beigšanas. Respektējot autora remarku, aktieris rausta valodu, turklāt salšanu attēlo, fiziski saraujoties. Taču saspringtais ķermenis un cenšanās uzsvērt runas defektu aktierdarbu padara tik samocītu, ka uz simpātisko jaunekli ir grūti skatīties – un arī klausīties. Pēc ieceres vēlāk dēls stostīšanos pārtrauc, un pašā izrādes finālā redzam gluži citu cilvēku, kurš ir atbrīvojies no visa un gatavs atsvabinošajai nāvei, taču kopumā šis varonis, kuram turklāt uznāk histērijas lēkmes, rada galvenokārt neomulīgu iespaidu un neraisa līdzjūtību.
Pelikāns ir izrāde, kas ātri sevi izsmeļ. Tajā trūkst tā aktierspēles vibrācijas līmeņa, kas notur uzmanību arī tad, ja lugas sižets virzās uz priekšu lēni. Ir pārāk daudz aptuvenības un runāšanas bez aktīvas iekšējās darbības, tā tiek aizstāta, piemēram, ar aizžņaugtu runāšanu kaklā vai kliegšanu (rēkšanu). Izrādei ir potenciāls iespēlēties, taču par būtisku notikumu ne Valmieras teātra, ne Strindberga interpretāciju kontekstā tā nav kļuvusi.
Pelikāns
Valmieras teātra Apaļajā zālē 21.II plkst. 18.30; 8., 10., 25.III plkst. 18.30