Aleksandra Volodina luga Pieci vakari ir tā repertuāra vienība, kurai – ar zināmām atrunām – varētu piemērot jēdzienu "padomju dramaturģijas klasika" – līdztekus Arbuzova, Vampilova un citu autoru tekstiem. Tas ir šķietami diezgan vienkāršs stāsts par vīrieti, kurš atgriežas pie sievietes un pēc 17 gadu pārtraukuma cenšas atjaunot abu attiecības. Melodrāma uz padomju realitātes fona, kas prasa diezgan lielu sadzīvisku konkrētību un spēju iejusties konkrētā laikmeta vidē.
Vienotā cilvēces kopmītnē
Tieši vides ziņā iestudējumam ir paveicies, jo scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis radījis reizē konkrētu un pārlaicīgu telpu "komplektu", kurā vairākas notikumu vietas, piemēram, atbaidošu gastronoma noliktavu vai samērā pieticīgu dzīvokli, apvieno gaitenis, kas turklāt te pietuvojas, te attālinās no skatītāja. Durvis uz gaiteni paveras reti, taču tas rada vajadzīgo vispārinājumu – ko nozīmē dzīvot, Majakovska vārdiem runājot, vienotā cilvēces kopmītnē, turklāt šis gaitenis "nolasās" arī kā dzelzceļa vagons. Egona Dombrovska varonis uz savu jaunības pilsētu braucis tālu ceļu, un arī uz viņa nākotni būs jābrauc – vienam vai kopā ar mīļoto sievieti.
Izrādes veidotājiem ir izdevies neradīt skatītājam retro noskaņu eksotiskā nozīmē – tā ir vide, kas reizē ir pietiekami konkrēta un pietiekami vispārīga. Kostīmu māksliniece Liene Rolšteina rūpīgi sekojusi modes tendencēm. Var mulsināt, ka padomju strādnieces dzīvoklī tiek spēlētas aizjūras skaņuplates, taču kopumā laikmeta atmosfēra ir iezīmēta atpazīstami.
Leons Leščinskis ir pieredzējis aktieris, taču ne pārāk pieredzējis režisors. Pieci vakari ir atzinīgi vērtējama laikmeta un raksturu studija, taču pret abiem galveno varoņu tēlotājiem režisors ir bijis maigs un samierinājies ar to, ka Inese Kučinska (Tamāra) un Egons Dombrovskis (Iļjins) raksturus veido, lielā mērā balstoties iepriekšējo lomu pieredzē. Taču aktieri spēlē melodrāmas koordinātās. Viņa – seno mīlestību no sirds izsvītrojusi, viņš – šaubu mākts, samelojies par savu karjeru, vienlaikus saņēmies cerībai, ka viņa tomēr varētu doties viņam līdzi.
Paļaušanās uz skatītāja erudīciju
Tas, kā šīm attiecībām pietrūkst, ir konkrētība un zināms skaudrums. Jo Tamāras it kā sakārtotā dzīve taču ir pašapmāns un Iļjina prombūtnei ir pavisam konkrēts iemesls, kas lugas zemtekstā ir nojaušams, – izsūtījums. Mūsdienās – atšķirībā no lugas sarakstīšanas laika – šo faktu ignorēt un apiet nevar, taču jautājums ir, kā to parādīt. Man neprasiet, es arī nezinu. Māra Ķimele Jaunajā Rīgas teātrī to atrisināja visnotaļ brehtiski un radikāli – aktieris Andris Keišs pārtrauca izrādi, izgāja no lomas un izskaidroja skatītājiem, kur viņa varonis atradies ilgajā prombūtnē, un tad turpināja izrādi. Tomēr šādu risinājumu nevar ieviest katrā Piecu vakaru iestudējumā kā kanonu, turklāt atšķiras iestudējumu estētika. Tad nu atliek daži maigi mājieni, cik ļauj lugas teksts, un paļaušanās uz skatītāja erudīciju; kas gan ir riskanti, īpaši jaunākās paaudzes interešu loka kontekstā.
Atšķirībā no liepājnieces Sarmītes Pujēnas, kuras publicistiski kaismīgais raksts portālā irliepaja.lv izraisīja solīdu komentāru lavīnu, es nudien nesaskatu, ka "latviešu skatītāju paaudzei, kas padomju režīmu nav pieredzējusi, teātris grib iestāstīt, ka arī PSRS bija normāla valsts". Mans pārmetums drīzāk ir cits – abi lieliskie aktieri spēlē nevis konkrētus cilvēkus, bet tā laika vidējo aritmētisko cilvēku. Iznāk solīdi, profesionāli, taču remdeni.
Solījumi nepiepildās
Ar aizrautību sev pilnīgi nezināmā laikmetā ienirst jaunie aktieri Edgars Ozoliņš (Slaviks) un Anete Berķe (Katja). Lai gan arī šajā gadījumā tipiskais pēckara jaunietis dominē pār individualizētu raksturu, abi aktieri jūtīgi un ticami parāda tieksmi iekļauties dzīvē, kas, viņuprāt, daudz sola – lai arī blakus ir acīmredzams piemērs tam, ka solījumi nepiepildās. Tas ir naivums, kas pārliecina un aizkustina.
Garšīgi savu samērā nelielo pārdevējas Zojas lomu veido Sigita Jevgļevska, kuras varone katram gadījumam pa rokai tur augstpapēžu kurpes – ja nu ierodas kāds vīrietis, un Iļjins viņai ir iekārojams vīrietis. Godprātīgi Timofejeva lomā darbojas Kaspars Kārkliņš, kurš gan tiek nedaudz butaforiski vecināts. Ainā, kurā pie Timofejeva ierodas Tamāra, režisors izkāpj no reālpsiholoģiskās konkrētības, liekot Iļjinam uzrāpties virs durvīm (un virs jau pieminētā gaiteņa). Otra atkāpe ir papīra sniedziņš, kam, iespējams, ir zināma ironiska slodze, taču tā izmantojums galveno varoņu mīlas skatos mudina skatītāju satraukti domāt, ka režisors šo bezgaumību nolēmis ekspluatēt pilnā nopietnībā.
"Stāsts par mīlestību" – tiek solīts izrādes žanra apzīmējumā, un tāds skatītājam tiek arī piedāvāts, koķetējot ar nostalģiju pēc aizgājušās (aizejošās) jaunības un mēģinot radīt intimitāti (atliek nopūsties ilgās pēc mazāka spēles laukuma). Taču gribētos, lai aktieri būtu ar drusciņ smeldzošāku dvēseli. Tad arī cukura salduma vietā nostātos rūgteni aizkustinošs stāsts.
Pieci vakari ***
Liepājas teātrī
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 2,85–11,38