Saņemties aiziet uz izrādi Prāts un uzrakstīt par to recenziju bija tiešām grūti. Publicitātes foto – trausla, lugas kontekstā – izdilusi sieviete ar Daigas Kažociņas vaibstiem, zaļā slimnīcas halātā, kailu galvu, pieslēgta pie sistēmas uz ritentiņiem, iebridusi jūrā līdz potītēm. Vēstījums nešaubīgs. Bet nevajag vaicāt pēc vietas tuvāk durvīm, baidoties, ka neatmostas kāds aizmidzināts vulkāns personiskajā pieredzē. Jāraud jau beigās, visticamāk, būs tik un tā. Tomēr Valtera Sīļa izrāde beigās neizgrūž skatītāju kanālmalā satriektu, ar eksistenciāla smaguma nastu uz krūtīm. Šī ir izrāde, kas liek pārdomāt Aristoteļa katarses jēdzienu (ciešanas plus līdzjūtība). Protams, tajā pašā laikā Prāts nav izrāde, kuru varētu ieteikt – tev noteikti jāredz. Varbūt arī nav, lai gan šī ir dzīvesgudra un vajadzīga izrāde ar spožu Daigas Kažociņas aktierdarbu.
Bez režijas egocentrisma
Nāve teātrī nav nekas neparasts. Mirst no diloņa, vecuma, dunča dūriena, nožņaugšanas, ļaušanas noslīkt akā, iemūrēšanas mūrī vai revolvera šāviena, noindējas un nošaujas paši. Dažādi. Specifiskais nāves veids – vēzis – jau sastopams retāk, bet tomēr ir. Piemēram, Ērika Emanuela Šmita teātrī bieži interpretētais darbs Oskars un Rozā dāma – par desmitgadīgu nedziedināmu puisēnu, kurš sevi dēvē par Olpauri un kuram izveidojas sirsnīgas attiecības ar slimnieku kopēju. Nu pievienojies arī Valtera Sīļa iestudējums Nacionālā teātra Jaunajā zālē. Prāts ir Mārgaretas Edsones vienīgā luga. Ikdienā viņa strādā par pamatskolas skolotāju un lasa publiskas lekcijas. 1999. gadā Prāts novērtēts ar Pulicera balvu, luga saņēmusi Ņujorkas Kritiķu ģildes atzinību un vairākus citus pagodinājumus.
Ar ko šī luga ir īpaša? Lai arī galvenā darbība, tostarp galvenās varones filoloģijas profesores Vivjenas Bēringas atmiņu iešķēlumi, risinās universitātes slimnīcas Onkoloģijas centra istabā, luga tomēr nav par vēzi. Lai arī par to. "Un es gandrīz vai apsēdos, kad uzzināju, ka lugā paredzēti arī… humora elementi!" piebraukusi iespējami tuvu skatītāju pirmajai rindai, dzirksteļojot gadiem trenētā intelektuāles ironijā, pie skatītājiem vēršas Daigas Kažociņas Vivjena Bēringa.
Lugai ir vairāki līmeņi. Redzamākais ir reālistiski informatīvais. Ja nu kāds ir pasaudzēts un nav personīgi saskāries ar šo slimību savā dzīvē, var uzzināt, kādas procedūras veic vēža slimniekam, kādi simptomi, kādas blaknes. Par to pašironiskos komentāros, kas pilda viņas dienasgrāmatas lomu, skatītājam pastāsta pati Vivjena Bēringa. Viņa ir četrdesmitgadīga (lugā – piecdesmit) filoloģijas, XVII gadsimta dzejas pasniedzēja universitātē. Dzīvotspējīgā mirtspējīgā vecumā. Viņai ir konstatēta "āķīga" olnīcu vēža forma ceturtajā stadijā, un viņa ir piekritusi eksperimentālam kursam ar graujošām blaknēm.
Daiga Kažociņa filigrāni eksistē sarežģītajā lomas zīmējumā, sekundes brīdī pārslēdzoties no episkā teātra atsvešinājuma uz psiholoģiskā teātra iemiesošanos, brīdi pa brīdim vēl ieklejojot intelektuālajam teātrim raksturīgajā pašrefleksijā par ideju pasauli. Šķiet, aktrise šajā lomā ieliek visu mērķtiecīgi krāto cilvēcisko un profesionālo pieredzi: Daigai Kažociņai ir arī profesionāla režisores izglītība, un lomas smalkajam tīklojumam virsvērtību piešķir arī viņas studijas Vēstures un filozofijas fakultātē.
Valters Sīlis Edsones lugu iestudējis, gandrīz burtiski sekojot autores detalizētajām remarkām. Līdzīgi rīkojusies kostīmu māksliniece un scenogrāfe Ieva Kauliņa. Tas ir empātisks lugas lasījums, kas iztiek bez režisora egocentrisma, bet tajā pašā laikā nekļūst arī pārāk literārs. Tā ir bijusi Sīļa gudrība uzticēties lugai un aktrisei, nebaidoties izskatīties vecmodīgam. Tā nešaubīgi bijusi pareizā atslēga, jo Prāts ir luga, kurā režisoram "izkust" ir pagodinājums, un tas tikai vairo arī pašas izrādes izdošanos. "Luga nav par ārstiem un pat ne par vēzi. Tā ir par laipnību, bet tā rāda aroganci. Tā ir par līdzjūtību, bet rāda – nejūtīgumu," savu lugu raksturojusi pati autore.
Garais ceļš līdz laipnībai
Lugas īpatnība un iedarbības spēks slēpjas tajā, ka tā nav sentimentāla. Tās struktūra veidota, aizejot maksimāli tālu no melodrāmas. Kā nekā lugu sauc Prāts, un Vivjena Bēringa ir zvērināta intelektuāle, labākā savā jomā, kura nespētu iedomāties pieļaujam, ka kāds viņu nosauc par sirsniņu. Vēl vairāk – agrāk viņa to neļautu kaut kādam slimnīcas skuķim, kuram nepiemīt ne mazākais "septiņpadsmitā gadsimta tekstuālais kriticisms". Madara Botmane precīzi spēlē vēža slimnieku kopēju galveno māsu Sūziju Mohenenu. Moža un atvērta jauna sieviete, kura aiz slimnieka ievades un izvades kartītes vēl redz pašu cilvēku. Atšķirībā no ambiciozā jaunā zinātnieka Džeisona Pouznera, profesores bijušā studenta, kuru Kaspars Aniņš spēlē kā uzvilktu Narcisu, kuram slimnieks ir tikai iegansts viņa zinātniskajiem atklājumiem. Šis ir vēl viens Edsones lugas līmenis. Diskusija par zinātnes un ētikas attiecībām. Bet nevajag pārspīlēt un ļauties sentimentalitātei. Arī Madaras Botmanes virsmāsa, lai cik jauka, tomēr ir un paliek medicīniskais personāls, nevis likteņdieve, kas var vērst citādi "āķīgā" vēža gaitu vai profesores vientulību. Ļāvusies Vivjenas vājuma brīdim un vēlmei pēc jelkādas cilvēciskas tuvības brīža, Sūzija labprāt piesēž uz slimnieces gultas malas un kopīgi nolaiza augļu saldējumu, tomēr arī viņai savs darbs ir jādara pēc iespējas bezkaislīgi. Mazo idilles brīdi pāršķeļ Sūzijas jautājums, kādu kodu Bēringa sev vēlas – atdzīvināt vai neatdzīvināt. Puiši to izdarītu daudz skarbāk, Sūzija paskaidro. Ivars Puga onkoloģijas nodaļas vadītāja Hārvija Kelikjana lomā nospēlē vēl trešo ārstu tipu – gudrs, delikāts, ar labām manierēm, taču arī gana racionāls, lai bez atlaidēm ievērotu ārstu psihes higiēnu – nedrīkst nomirt kopā ar katru slimnieku. Pēc Edsones ieceres arī Vivjenas tēvu viņas bērnības atmiņās spēlē tas pats aktieris, šajā gadījumā – Ivars Puga. Te jau vairs nav iespējams runāt tikai par prāta teritoriju. Tēvs, aizslēpies aiz avīzes, klausās, kā piecgadīgā Vivjena boksterē pasaku par trokšņainajiem trusīšiem un skaidro, ko nozīmē vārds "miegainība", kas rodoties no pārliekas salātu lapu ēšanas. Bērnu grāmatiņu jau par bēgošo trusīti un viņa dzīvesgudro māmiņu Vivjenai Astrīdas Kairišas rāmi skaistajā balsī priekšā palasīs viņas bijusī pasniedzēja, kādreiz tik prasīgā Ašfordas kundze, brīdī, kad Vivjena jau būs pavisam miegaina un no viņas pāri būs palikusi vien ķermeņa čaula, "burka dažādiem preparātiem". Cilpa savilkusies. Ceturtās stadijas beigās ir atbirusi jebkāda ironija, cinisms, lepnība. Profesores atmiņu epizodēs lekcijās redzam, ka augstprātības viņai nav trūcis. Bet vēl pēdējā apziņas uzplaiksnījumā Vivjena Bēringa ir skaidri apjautusi, kas ir dzīves patiesā vērtība. "Laipnība," tā viņa saka.
Un tomēr. Nonākušiem pie tik grūti sasniedzamās vienkāršības, par kuru reizēm tiešām ir jāmaksā ar cita vai savu nāvi, jāatzīst, ka luga ir arī oda mākslas zinātnei un šķietami absolūti nelietderīgajām intelekta rotaļām, kurām it kā nebūtu nekādas nozīmes, kad rausties virs lielas plastmasas bļodas "ar caurulītēm visos galos". "Kņud izpušķota prāta izvirdums," kā teicis Bēringas pētītais Džons Donns.
Gandrīz nemanāma ēna pārslīd kūniņai gultā. Kā var notēlot nāvi bez nevienas ārējās kustības? Džeisons kā dzelts zvana koda brigādei, viņam Bēringa kundze labāk noderētu dzīva, pētījumiem. Sūzija kliedz, mēģina kolēģus apturēt un atgādina Vivjenas izvēli – neatdzīvināt. Tumsa. Nākamajā brīdī, tuvu skatītājiem pienākusi, tāpat kā sākumā stāv Daigas Kažociņas Vivjena Bēringa. Pilnīgi kaila, nopietnu, apskaidrotu seju. Šķiet, no izmocītā ķermeņa ir izlidojusi dvēsele.
Džons Donns: "Beidz, nāve, lepoties! Kaut varenu un baisu/Tevi sauc, tu tāda neesi…" K
ad kāds mirst no vēža, cilvēki, kas viņam bijuši tuvi, kļūst labāki. Tāpēc izrāde ir nevis par nāvi, bet par dzīvi.
Prāts
Režisors Valters Sīlis Nacionālā teātra Jaunā zāle 27. maijā plkst. 18.30 (izpārdots)