Pēdējā laikā arvien intensīvāk Latvijas teātru repertuārā ienāk gan padomju laika lugas, gan svaigi tapuši oriģināldarbi par padomju okupācijas periodu Latvijā. Turklāt iemesli, kāpēc tas notiek, ir dažādi – no vēlmes saprast mūsdienu problēmu saknes līdz vispārcilvēcisku tēmu risinājumam konkrētā vēsturiskā situācijā.
Režisora Ģirta Ēča pievēršanās Gunāra Priedes komēdijai Saniknotā slieka turpina uzturēt interesi par dramaturga darbiem, ko pagājušajā sezonā mākslinieciski pārliecinoši aktualizēja Mārtiņš Eihe, iestudēdams Valmieras teātrī asi sociālkritisko un ilgus gadus aizliegto Priedes lugu Smaržo sēnes. Šo līniju acīmredzot turpinās Toms Treinis Nacionālajā teātrī, kur sezonas sākumā pieteica iestudējumu Zilā.
Saniknotā slieka ir 80. gadu sākuma darbs, rakstīts kā komēdija, un tā vienīgais iestudējums profesionālajā teātrī līdz šim ir bijis Ādolfa Šapiro veidotais ekscentriskais risinājums Jaunatnes teātrī ar Dinu Kupli kā Sibillu Švirksti, kuru Viktors Hausmanis savulaik nodēvējis par "vienu nejauku radījumu".
Tipāžu rāmji
Ģirta Ēča izrādē lomas iedalītas pieciem aktieriem, kuri JRT sastāvam pievienojās 2004. gadā, četri no viņiem ir kursabiedri. Tam nav izšķirošas nozīmes, vienlaikus tomēr svarīgi apzināties, ka vecmāmiņu un mazmeitu atveido vienaudzes, un tas jau pamatā izslēdz reālistisku atslēgu lugas interpretācijā. Ģirta Ēča versijā aktieri no pirmā brīža darbojas izteikti izkāpinātā groteskā. Piemēram, Janas Čivželes Muda ar tādu kā buldoga sakodienu šļupst, vaikstās, rūpīgi izrunādama vārdus, un spēlējas ar kuplajām gaišo matu cirtām. Gatis Gāga teatrāli spēlē kungu pusmūžā, Edgars Samītis veido ironisku priekšstatu par padomju jaunieti, Ivars Krasts burvīgā vieglumā gorās šablonus it kā apkarojošā slaista Zemdimda lomā.
Būtiskākais izrādē ir Sibillas Švirkstes tēls – šī kundzīte, kurai nedod mieru citu cilvēku veiksme un labklājība, enerģiski sūdzas par visiem un visiem. Ivetai Polei ārējo līdzekļu ir samērā maz – tikai parūka. Viņas tēlu veido īgni, skeptiski smiekliņi, kas pavada gandrīz katru frāzi. Taču Ivetas Poles varone izrādē – atšķirībā no lugas – pat īsti necenšas izlikties par cīnītāju taisnības labā, jo rūgtuma piegarša, kas signalizē par elementāru skaudību, ir jūtama katrā frāzē. Respektīvi, Sibillu varētu spēlēt arī kā no enerģijas neizmantotības pušu plīstošu entuziasti, taču šobrīd šī kundzīte ir uz pasauli apvainojusies īgņa, faktiski kā izkāpusi no zināmās Imanta Kalniņa dziesmiņas: "pakur, pakur uguntiņu, labo vecenīt".
Izrādē izskan, bet varbūt spilgti neiezīmējas dramaturga mājiens, ka Muda, pagaidām vēl jauna meiča, jau ir ar krampi (dzīvoklis pieder viņai "ar visu, kas iekšā") un faktiski viņa ir līdzīgāka Sibillai, nekā varētu šķist. Un viņas abas to zina.
Parodija par jūtu drāmu
Aktieri turas izvēlētajās robežās un nekļūst prasti, tomēr režisora uzstādījumā ir nepārvarēta problēma. Ģirts Ēcis jau agrāk reizēm iekritis uz to, ka ļoti uzticējies dramaturga spējām virzīt sižetu, bet režisors no savas puses nav mērķtiecīgi strādājis ar temporitma maiņām, kontrastiem, lai darbību kāpinātu un koncentrētu. Veidojas kas līdzīgs leļļu teātrim, kurā tēli ir apveltīti ar stingri limitētu izteiksmes līdzekļu arsenālu un darbojas šī ierobežojuma rāmjos un režisors nevis neprot, bet negrib šo arsenālu paplašināt.
Ilgstoši ekspluatētas, maskas diezgan drīz sevi izsmeļ, un situāciju glābj tikai autora teksts, uz kuru publika attiecīgi reaģē. Pārmaiņas notiek tikai izrādes beigās, taču arī šeit gribētos lielāku lūzumu, īpaši Sibillas Švirkstes tēlā, kurā ierasto skepsi nomainījusi apbrīna pret cilvēkiem, kas tik labi dzīvo, taču nav pietiekami skaidri pateikts, ka šīs attieksmes maiņas pamatā ir kunga gluži privātā interese par dāmu, kurai šī situācija glaimo. Savukārt trīs jaunieši spēlē parodiju par jūtu drāmu, puiši, saķērušies ap Mudu, veras zālē ar iemīlējušās teļa skatienu, kas viņiem nudien lieliski padodas.
Nerealizētās ambīcijas
Režisors, kurš ir arī iestudējuma scenogrāfs, uzsvēris, ka izrāde ir par padomju laiku, taču vide, kurā norit darbība, vairāk ir nosacīta, kaut arī tajā ir konkrētas detaļas: telefons, kas nemitīgi zvana, tāpēc apkrauts ar spilveniem un segām u. tml.; šaurs gaitenis, kurā pie sienas sakarināti krēsli (sveiciens no Konstantīna Bogomolova Vilkiem un avīm Tabakova teātrī Maskavā). No skatītājiem to atdala kaut kas līdzīgs stiepļu žogam, tas rada aizdomas, ka Ģirts Ēcis te domājis alegoriju par Padomju Savienību. Vispirms līdz pusei, tad līdz pretējai skatuves malai šī siena tomēr tiek atbīdīta – tas dod iespēju aktieriem brīvāk justies telpā.
Padomju realitātes klātbūtni vēl precīzāk režisors atklāj, liekot izrādes sākumā trim vīriešiem Švirkstes vadībā dziedāt Raimonda Paula Dāvāja Māriņa. Piedziedājumā piepeši Muda iedziedas krieviski: "Miļion, miļion, miļion alih roz..." Kad izrādes beigās Ivetas Poles varone atklāj savas jaunībā nerealizētās aktrises ambīcijas, kas izrādās viņas negantā rakstura pamatā, dziesma skan vēlreiz, bet nu jau ar piedziedājumu par Māriņu, kas aizmirsa meitenei – konkrētajā kontekstā Sibillai – iedot laimīti. Pārējā izrādes laikā Ivara Krasta Zemdimdis fonā strinkšķina ģitāru, kas turpina skanēt arī tad, kad viņa varonis iesaistās darbībā.
Kad skaties izrādi, ienāk prātā, ka šis ir gadījums, kad varbūt darbību pat varēja pārcelt uz mūsdienām, nevis svītrojot lugā ierakstītās Sibillas vēstules, ko viņa sūta uz radio, bet gan transformējot, piemēram, regulārā Brīvā mikrofona zvanītājā vai pat interneta komentāru rakstītājā. Pašreizējā variantā padomju realitāte ir izšķīdināta vispārinātā tēlā bez sadzīviskas konkrētības, taču šāda risinājuma blakne ir vēstījuma nenoteiktība. Par centrālo tēmu bezmaz izvirzās doma, ka cilvēki cits citam ieriebj gandrīz aiz gara laika, ja šī laika ir daudz. Un konkrētie ļaudis nudien nekur nesteidzas.
Ir tāda izrāžu kategorija, par kurām skatītāji, ejot ārā no zāles, dziļdomīgi saka: skatīties var. Nekāda diža ieguvuma nav, bet teikt, ka laiks nomests zemē, arī it kā nav pamata. Tieši tas ir Saniknotās sliekas gadījums. Skatīties, kā aktieri vingrinās ekscentrisku tēlu veidošanā, protams, var, taču saprast, kāpēc Ģirts Ēcis nolēmis iestudēt tieši šo lugu un vai bez spilgtas formas meklējumiem viņš grib pateikt vēl ko citu, ir sarežģīti.
Saniknotā slieka
JRT Mazajā zālē 1., 2., 28.II plkst. 19
Biļetes pārdotas