Septiņdesmit gadu pēc Vācijas sagrāves Otrajā pasaules karā Latvijas teātrī tiek atzīmēti ar diviem iestudējumiem – Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra izrādi Saška pēc Vjačeslava Kondratjeva stāsta, kā arī Dailes teātrī iestudēto Leldes Stumbres lugu Droši kā tankā. Krievu teātra uzdevums, ņemot vērā, ka tā skatītāju rindās noteikti netrūkst aktīvu 9. maija pasākumu pie Uzvaras pieminekļa dalībnieku, ir delikāts un piņķerīgs – kā tieši un ko tieši iestudēt, lai nesatracinātu citu publikas daļu, kura teātrim arī ir pietiekami svarīga, – tos, kas ikdienā runā valsts valodā.
Kopš neatkarības atjaunošanas Otrā pasaules – krievvalodīgajā informācijas telpā biežāk tomēr Lielā Tēvijas – kara attēlojums uz Krievu teātra skatuves bijis krasi atšķirīgs. Piemēram, Leonīda Beļavska režisētā Vladimira Voinoviča luga Čonkins karu rādīja kā bezjēdzīgu, absurdu notikumu virkni, savukārt 2005. gadā Krievu teātris izvēlējās 9. maiju sagaidīt ar Aleksandra Tvardovska darba Vasilijs Tjorkins iestudējumu Borisa Ščedrina režijā, tajā no skatuves vēdīja tik spēcīga 70.–80. gadu padomju aģitizrāžu elpa, ka likās – skatītājs iesēdināts laika mašīnā.
Stāsti bez beigām
Teātra galvenais režisors Igors Koņajevs "apaļajam" datumam pieskaņoto dramaturģisko materiālu veidojis pats, izmantojot V. Kondratjeva stāstu Saška. Darbs, ko 59 gadu vecumā sarakstījis bijušais frontinieks, lielā mērā ir autobiogrāfisks – viņš, būdams 22 gadus vecs, karojis, bijis ievainots, apbalvots ar medaļu. Taču stāstam piemīt zināms epizodiskums, fragmentārisms un pieteikto tēmu neizstrādātība, nepabeigtība. Darbam nosacīti ir trīs daļas – vienā ierindnieks Saška saņem gūstā vācu karavīru un nespēj viņu nošaut, jo pats noticējis propagandas lapiņām, kas sola pret gūstekņiem izturēties labi. Otrā ievainotais karavīrs zaudē cīņā ar štāba leitnantu par jaunas medmāsas mīlestību. Trešajā daļā Saška ar saviem likteņa biedriem ilgi un smagi iet cauri kara novārdzinātām sādžām, nonāk lazaretē, kur kāds leitnants, sadusmots par izturēšanos pret ievainotajiem, iesviež vecākam virsniekam ar ēdiena bļodiņu, bet vainu uzņemas Saška, kaut visi viņu biedē ar lielām nepatikšanām.
Uz skatuves šī stāsta sižeta aprautība, nepabeigtība ir uzkrītoša, jo skatītājs gaida, ka ikkatra sižeta līnija kaut kā attīstīsies, bet – sagaida nākamo notikumu. Veidojot dramatizējumu, režisors izdara principiālu izvēli un sakoncentrē divus notikumus vienā epizodē – sadusmotais leitnants iesviež ar bļodiņu vecākajam leitnantam, kurš ir arī Saškas pāridarītājs mīlas frontē. Taču, sakāpinot dramatismu vienā ainā, kas gan beidzas bez traģiskām sekām, režisors atņem jebkādu intrigu visai garajai ainai izrādes beigu daļā. Jā, karavīri iet, viņiem ir grūti, viens iet bojā, uzkāpis uz mīnas, taču šī garā kara odiseja nenoved pie vērā ņemama sarežģījuma tieši titulvaroņa dzīvē, jo šis sarežģījums jau ir noticis pirms tam. Izrāde atslābst un stiepjas, un to neglābj nelielas epizodītes ar cilvēku portretiem uz kara fona, pat ne emocionāli trāpīgi nospēlētā Saškas tikšanās ar divām naivām meitenēm, kuras labprātīgi dodas uz fronti un dalās ar ēdienu, ko mājinieki dāsni sadevuši līdzi. Izrāde pieskaras, bet – tikai pieskaras – varas attieksmei pret karavīriem – ieraugot Saškas ievainojumu, štāba leitnants neslēpti izsaka aizdomas, ka karavīrs sevi traumējis pats, jo esot pārāk daudz tādu, kas ievainoti kreisajā rokā. Vēl garāmejot parādīta sieviešu bezcerīgā situācija – ja virsnieks "uzlicis aci", atteikt viņam faktiski nav iespējams. Un Saška, šai konkurencē bez cīņas zaudēdams, neko arī necenšas darīt. Viņš dodas tālāk.
Zaķīši un balerīnas
Igora Koņajeva inscenējumam piemīt divas fundamentālas problēmas – apšaubāms vizuālais risinājums un strīdīgi vērtējama aktierspēles maniere, īpaši režisora paša skoloto jauno aktieru spēle. Scenogrāfs Nikolajs Slobodjaņiks, kura naivisma stilā tamborētie vilcieniņi un lielais dzīvības rats skatuves dibenplānā izrādē Fro atstāja pārliecinošu iespaidu, šoreiz skatuves iekārtojumam piedāvājis piramīdu, kas it kā veidota no diviem krusteniski sastutētiem trijstūriem. Veidojas četras nosacītas spēles telpas. Virs trijstūra smailes reizēm nolaižas metāla globuss, kas uz skatuves gan parādās lielākoties liriskajās starpspēlēs. Izrāde sākas ar ironisku idilli, kurā uz skatuves spēlējas zaķīši, skraida meitenes baleta kostīmos, baltos zābaciņos un ausainēm galvā, no gaisa aumaļām veļas ziepju burbuļi; krievu māte un vācu māte izrāda maigumu saviem dēlēniem – viens uz zirdziņa, otrs ar košām bundziņām. Viņi tūlīt satiksies kara apstākļos kā ienaidnieki. Dīvainās balerīnas pa skatuvi kūņojas arī vēlāk, kad viens no Saškas ceļabiedriem brīdi pirms nāves iedomājas par meitenēm, ar kurām tā arī nav saticies. Ja šādi gribēts kāpināt izrādes tēlainību un daudznozīmību, drīzāk gan sasniegts pretējais. Sen profesionālā teātrī arī nav nācies redzēt, ka gara ceļa posma mērošanu atveido, ejot no vienas skatuves malas līdz otrai, tad apgriežoties, ejot atpakaļ, atkal apgriežoties, un tā vēl un vēl, un fonā nemitīgi rotē jau minētā piramīda.
Izrādē spilgti var redzēt, ka trupa ir neviendabīga un vienotu spēles manieri panākt nav izdevies. Nav noliedzams, ka ansamblis kopumā darbojas ar entuziasmu un neviens neuzdrošinās savus uzdevumus veikt pavirši, tomēr – vecākās paaudzes aktieriem, piemēram, Ļeņingradas blokādi pārdzīvojušajai Ludmilai Golubevai, pat mazos uzdevumos izdodas panākt emocionālu precizitāti, turpretim jaunākajai paaudzei ir visai aptuvens priekšstats par kara šausmām. Piemēram, negribas vainot Maksimu Buselu, kuru teātra vadība mērķtiecīgi virza par premjeru, bet kurš Saškas ceļabiedra lomā spriņģo kā formā ietērpts Arlekīns, kam nav ne mazākā sakara ar ievainotu karavīru. Ja režisors saredz, ka vienīgais, ko var darīt virsnieks, kurš zaudējis mīļoto sievieti, ir rēkt ievainota lauvas balsī, plosot balss saites, – Kirils Zaicevs to arī dara. Ja režisors domā, ka jauna meitene medmāsa spēj tikai dūdot līdzcietīgā tonī, – Tatjana Začesta tā arī dūdo. Atzīšos, ar bažām gaidīju Ivana Kločko darbošanos titullomā, jo aktieris, visticamāk, ne bez savu pedagogu un režisoru ziņas līdzšinējās izrādēs ir spēlējis ļoti pārforsētā manierē, enerģiski žestikulējot. Tieši tāpēc prieks, ka I. Kločko Saškas lomā rada dzīvīgu tēlu – viņa varonis ir jauns cilvēks, kura uzskatus par godu un sirdsapziņu nav iznīcinājušas piedzīvotās kaujas un arī nejēdzības aizmugurē (autors nepārprotami nosoda virsnieku balles, kad frontē iet bojā karavīri). Savukārt Marats Efendijevs vācu gūstekņa un Gaļina Baženova viņa mātes lomā vāciski runā ar tik graujošu akcentu, ka izrāde šajās ainās atgādina muļķīgas Holivudas filmas – kad amerikāņi domā, ka prasmīgi runā krieviski. No otras puses – pats fakts, ka uz vācu karavīru izrāde raugās kā uz kara upuri, nevis noziedznieku, ir atzinības vērts.
Trīs karavīru mātes
Un te nu mēs nonākam pie mātēm. Viņas ir trīs, un režisors šādus tēlus ieviesis, acīmredzot uzskatīdams, ka izrādei trūkst emocionālu akcentu. Bez jau pieminētās vācu mātes G. Baženovas izpildījumā autentiskas vēstules lasa Tamāra Sudņika – krievu māte – un Svetlana Šiļejeva – ebreju māte. Vēstules var uztvert kā reālus dokumentus, var arī simboliskā līmenī, jo grūti iedomāties, ka no geto vācu okupācijas zonā vēstule patiešām varētu sasniegt adresātu ierakumos padomju pusē. Ebreju līnija izrādē ienāk it kā no pilnīgi cita stāsta, tai nav nekāda sakņojuma Kondratjeva darbā, vēl jo mazāk izrādē iederas monologs, ka šī sieviete sevi par ebrejieti nemaz nav uzskatījusi, jo mīlējusi lasīt krievu literatūru un teātrī gājusi skatīties Antona Čehova lugu Tēvocis Vaņa. Aktrises lasa emocionāli un panāk iedarbību uz zāli, tomēr izrādes sižetiskās nepilnības tas neaizlāpa.
Izrādes beigas nepārprotami ir rekviēms – uz skatuves uznāk cilvēki baltās drānās, skan pareizticīgo dziedājums. Saška guļ skatuves priekšā. Izrādes veidotājiem ir taisnība tādā ziņā, ka, veidojot izrādi par karu vispār, tajā jārunā par cilvēciskām drāmām. Tomēr naivi estetizētais vēstījums patiesu smeldzi nesasniedz. Pārāk daudz pūļu pielikts, lai skarbo vēstījumu padarītu liriskāku un maigāku. Nez vai šoreiz tas attaisnojas.
Vjačelslavs Kondratjevs. Saška
Režisors Igors Koņajevs
Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris
Tuvākā izrāde 28. martā plkst. 19