Ar Dailes teātra izrādes Šeipings pirmajām sekundēm, kurās megaskaļā Antonio Vivaldi Ziemas pavadījumā četras luminiscējošas, ekscentriskas, taču neapšaubāmi graciozas būtnes tīra zobus, vicinot zobu birsti ne mazāk apņēmīgi kā Vanesa Meja vijoles lociņu, ir skaidrs – "vecais" Džilindžers ir klāt.
Viltīgais režisors
Pārņem atkalredzēšanās prieks, jo kopš "klasiskās" Šillera Marijas Stjuartes "provokatīvais", "postmodernais", vienkārši runājot, "trakais" Džilindžers no Dailes skatuves šķita pazudis uz neatgriešanos. Dionīsiskās krāsu orģijas bija devušas vietu pārdomātam, sastrukturētam, mērķtiecīgam vēstījumam. Tik daudz pēdiņu lietoju, jo visi šie apzīmējumi ir citāti – citātiem piepildīta ir arī Džilindžera izrāde Šeipings. Šoreiz par konsekventāko Latvijas postmodernistu nereti dēvētais režisors izvēlējies citēt… sevi. Citāti no Džilindžera izrādēm Kaligula (deja ar sarkano gulbi, monologs par mēnesi), Teroriste (ar spridzekļiem apkārtā Dārta Daneviča), Īstvikas raganas (rotaļīgie falli un putu cīņas rozā vannā), Lolita (dubultnieka motīvs) un gan jau vēl arī no citām izrādēm iezīmē Latvijas lielākā teātra mākslinieciskā vadītāja sarunu ar – sevi… Izrādes un manam laikam ritot, aizvien neatlaidīgāk pārņem sajūta, ka šai aizraujošajā "pašsarunā" esmu lieka. Džilindžers atgriežas pie sevis, kādu to pazinām tolaik, kad režisora izrāžu neatņemama zīme bija skaistas meiteņu kājas uz neprātīgi augstiem papēžiem, apskatāmas visā to izaicinošajā garumā vai pat augstāk. (Ja nav cita veida, kā kulturālai dāmai uz teātri (Šeipingu) aizstiept savu par hokeju un rokasbumbu fanojošo dzīvesbiedru, Ilzes Ķuzules-Skrastiņas, Elīnas Dzelmes, Dārtas Danevičas un Ievas Segliņas kājas varētu būt nopietns arguments.) Iestudējot izrādi, kuras galvenais skaļi uzdotais jautājums ir "kas ir māksla?" un attiecīgi no tā izrietošie jautājumi (par mākslas ētiskajām robežām, tabu utt.), turklāt visas izrādes garumā nodarbojoties ar nesaudzīgu sevis parodēšanu (līdz pat mākslīgā falla piezīmēšanai un bijušajai kultūras ministrei veltītā lozunga "Grende, atkāpies!" pārfrāzēšanai paša Džilindžera virzienā), Džilindžers kopā ar domubiedriem – kostīmu mākslinieci Ilzi Vītoliņu un neganti šķelmīgo scenogrāfu Kristianu Brekti – viltīgi ievirza savu jaundarbu teritorijā, kurā nopietna vērtēšana nav iespējama. Jo, ja viss ir citāts, pat parodija, ironiski distancēts un uz kreiso pusi izgriezts jautājums par mākslas būtību, tad, aprakstot izrādi, esi spiests atbildēt uz šo jautājumu. Jebkāda reakcija uz šo krāšņo tērpu/kāju/ parūku/solonumuru parādi ir paredzēta – līdz pat neizbēgamajam jautājumam – kāda ir visa redzētā jēga? Acīmredzot – likt uzdot šādu jautājumu, jo par to (mākslas jēgu) taču ir izrāde. Kas arī bija jāpierāda.
Dziesma Džilindžera apdarē
Atzīšos, man bija laupīta izrādes beigu daļas atklāsme par to, kas patiesībā notiek Nīla Labuta lugā The Shape of Things, kas Dailes teātrī tulkota vienkārši kā Šeipings. Jau (ne bez piepūles) tiku aizsēdējusi līdz atrisinājumam šīs pašas lugas iestudējumā Lietu kārtība Rīgas Krievu teātrī pirms trim gadiem, kad to iestudēja Inese Mičule. Negribu spoilerēt (teikt priekšā), tomēr viegli pamāšu ar sētas mietu – ja reiz esat tikuši līdz teātrim, beigas ir vērts sagaidīt, ja vien nav lasīta luga vai redzēta paša Labuta filma ar aktieriem Reičelu Veisu un Polu Radu. Tomēr, lai samērā vienkāršo stāstu un pieticīgo uzstādījumu novestu līdz pilnmetrāžas un pilnjaudas "bliezienam", Džilindžers ķēries pie "apdares" – ieviesis artistiskus numurus, kur īpaši spožs parodijas un plastikas mākslā ir Gints Andžāns. Izrādē graujoši skaļas mūzikas pavadījumā (Vivaldi Gadalaiki, Orfa Carmina Burana, Zemfiras dziesmas un Kombuļu Ineses šlāgeri u. c.) notiek daždažāda "ņemšanās". Dubultojas abas varones – ik pa brīdim parādās divas Evas un divas Dženijas – viena no tām tomēr dominē, un šajā ziņā aktrises mainās. Skatījos izrādi, kurā "dominējošā" Eva bija Ilze Ķuzule- Skrastiņa, Elīnai Dzelmei piespēlējot, bet "īstā" Dženija – Ieva Segliņa ar Dārtu Daneviču līdzās. Ieviestas ainas, kurās visu šo aktrišu tēlotās mākslas apspriedējas runā pseidovalodā (kaut kas pa vidu starp itāļu un igauņu). Kā likteņdieves, kā sengrieķu moiras viņas apspriež notiekošo, pārtop par varoņu dubultniecēm un arī iejaucas notiekošajā. Viņas ir arī kā delartiskās komēdijas dzanni (atjautīgs tēls, kurš lugās bieži nostājas mīlētāju pusē – red.), kas nopietnas ainas vērš draiskas, piemēram, abām Dženijām azartiski pavedinot Ādamu. Ieviesta arī Ādama un Filipa ekstravagantā un izstieptā kaušanās aina putu vannā, arī aerobikas stunda, ko vada blondi garmatains treneris. Brīžiem izrāde pārtop Ginta Andžāna artistiskuma, humora un stila izjūtas paraugdemonstrējumā. Viņš dzied ar ģitāru un bez tās, deklamē Kaligulas monologu par mēnesi, dejo kovboju dejas un vada aerobikas nodarbības, maina tērpus un parūkas, un brīži, kad viņa varonī Filipā (it kā?) ieskanas patiesums, šķiet kā kārtējā maska spožā galerijā. Savukārt Artūrs Dīcis savu Ādamu – izrādes galveno varoni – zīmē tik komiski nīkulīgu, ka ar laiku sāc ilgoties kaut pēc vienas dabiskas intonācijas izrādē, kur visi tikai iesmej cits par citu, Ilze Ķuzule-Skrastiņa izklausās pēc Rēzijas Kalniņas viņas "stervu" lomās, bet čiepstošās likteņdieves – pēc vistiņām no mūzikla Meža gulbji.
P. S. Pašas par sevi klišejas, pat parodētas vai ironiski izsmietas, nesniedz nekādas atbildes un neuzdod nekādus jautājumus, tāpēc šķiet, ka esmu pabijusi ne vien parastā "aiz neko darīt" organizētā režisora Džilindžera sarunā ar sevi, bet – tas ir tikai minējums – atvadās no kāda noteikta posma, no sevis, kāds reiz viņš ir gribējis būt, bet vairs nav saskatījis tajā jēgu.
Šeipings ***
Dailes teātris, režisors Dž. Dž. Džilindžers.
ak