Kad atverat izrāžu apvienības Panna mājaslapu, vispirms pretī izlec reklāma ar vairākām vietām Latvijā, kur šovasar notiks Rūdolfa Blaumaņa komēdijas No saldenās pudeles brīvdabas izrādes. Taču teātra repertuārā ir virkne iestudējumu – Tētis, Jaunais tētis, Bruņota un bīstama, Kukulis, Līgavainis, Puse no sirds, Gribu bērnu, Optimists un citas.
Lauciņš, kuru kopj Panna, proti, tā dēvētās stand-up izrādes un sadzīves komēdijas, parasti paliek teātra kritikas skatienu dziļā perifērijā, tāpēc atzīstams ir fakts, ka šogad Spēlmaņu nakts žūrija saņēma uzaicinājumu apmeklēt izrādi Viņi melo labāk. Tiesa, tas notika brīdī, kad visas Pannas izrādes bija saplānotas ārpus Rīgas. Tomēr mēs pilnā sastāvā aizbraucām uz Jelgavu, tikām iesēdināti līdz pēdējai iespējai izpārdotā zālē un sastapām vaigu vaigā izrādes režisoru Juri Rijnieku.
Asarītis ezerā
Lugu, kas savā nosaukumā apspēlē populāru televīzijas seriālu Viņas melo labāk, melotājus novirzot vīriešu teritorijā, īpaši Pannai sacerējis Artūrs Dīcis. Aktieris un dramaturgs ir iesitis roku asprātīgu tekstu radīšanā, demonstrējot atzīstamas spējas veidot šķietami sadzīvisku, vienlaikus gana spraigu dialogu labā valodā. "Ja vecis pret sievieti izturas kā pret divu dienu vecu grīdas lupatu – viņa viņu grib. Es to saucu par slikto čaļu kompleksu. Ja vecis dzer kā lops, sieviete viņu grib uzlikt uz skaidrā ceļa. Tas ir mātes Terēzas komplekss. Ja vecis staigā sandalēs un zeķēs, tad sieviete viņu grib pataisīt stilīgu. Tas ir Koko Šanel komplekss. Jebkura sieviete ir kā asarītis ezerā – vajag tik uziet pareizo ēsmu, un pēc pāris stundām – labu apetīti!" spriedelē Alda Siliņa Aksels (precīzs citāts no lugas).
Interesanti, ka dramaturgs pats ar publiku rīkojas tieši tāpat – uzliek pareizo ēsmu, pirmajā cēlienā faktiski neko neatklājot un starpbrīdī skatītāju aizlaižot ar mēmu jautājumu – kad īsti sāksies darbība un kāda tā būs. Divi vīrieši autobusa pieturā gaida sievietes, kuras neatnāk. Cēliena beigās rodas aizdomas, ka viens no vīriešiem piedzirda otru. Taču intriga reāli sākas tikai otrajā cēlienā.
Grūti spriest, vai tā ar šo izrādi notiek visās rādīšanas vietās, taču Jelgavā, kur skatītājus pie teātra regulāri radina ne vien viesos braucošās trupas, bet arī viens no labākajiem Latvijas amatierteātriem – dolfa Alunāna Jelgavas Tautas teātris ar četriem režisoriem –, publika bija gatava smieties par katru repliku un katru žestu. Cilvēki bija nākuši izklaidēties un no tā nekaunējās, kā dažbrīd gadās citās auditorijās. Likās, ka skatītāji reaģē mazliet avansā, jo uz skatuves notiekošā darbība faktiski bija tikai ekspozīcija un neļāva nojaust gaidāmos pavērsienus.
Kurš paliek muļķos
Otrajā cēlienā Ģirta Ķestera Oto ir samērā bezpalīdzīgā stāvoklī, bet Alda Siliņa Aksels nemitīgi maina versijas par to, kas jau ir noticis un kas vēl notiks. Neatklāšu, tieši kas te notiek, bet kā viens no smieklu avotiem tiek piedāvāta pēdējos gados latviešu dramaturģijā, arī paša Artūra Dīča darbos, aprobētā geju tēma, tiesa, tā šeit ir tikai viena no versijām par abu varoņu attiecību iespējamo attīstību.
Abi varoņi sastapušies scenogrāfa Ivara Novika radītajā autobusu pieturā, ko var uztvert samērā konkrēti, taču otrajā cēlienā nonāk abstraktākā vidē, kuras pamatā ir tā pati dekorācija, kas tagad jāuztver kā lauku sēta. Ģirts Ķesteris savu varoni rāda kā cilvēku, kurš zem zināma snobisma maskas slēpj savu neuzņēmību un negatavību tam, ka var tikt izmantots. Alda Siliņa varonis ir rafinēts, viņa laucinieciskums ir tikai šķietams, un patiesībā Akselam, kā noprotams, ir jau pārbaudīts plāns, kā no konkrētām situācijām gūt labumu.
Sižeta attīstībā ne visu varam labticīgi uztvert "tā tas var būt" kategorijā, kaut gan – kas zina. Taču to, ka mēs skatāmies spēli, nemitīgi atgādina arī paši aktieri, jo lugas tekstā ierakstītas daudzas vēršanās tieši pie skatītājiem – tas ir kaut kas līdzīgs iekšējiem monologiem, taču pilnīgi skaidri definē to, ka varoņi sevi apzinās tieši kā dramaturga sacerētus tēlus, piemēram, ir replika, kurā Aksels jautā skatītājiem: "Jums nav apnicis, ka viņš jums traucē skatīties?" Būtiskas izrādes kopnoskaņā ir arī videopamācības vīriešiem, kuras ierunājis lugas autors.
Manuprāt, ir simpātiski, ka Jura Rijnieka izrāde necenšas izlikties dziļāka nekā tās iecere, proti, sniegt skatītājiem izklaidi, kas noturas gaumes robežās. Abi aktieri režisora komandas projektos jau ir piedalījušies un labi jūt publikas reakciju, bet viņi ar to sarunājas nevis kā uz augsta pjedestāla pakāpušies Rīgas mākslinieki, bet savējie. Projektu izrādes ar vienu vai diviem aktieriem faktiski apgāž viedokli, kas savulaik valdīja valsts teātros, proti, ka uz tik mazu aktieru skaitu skatītāji neiet. Jau kopš iestudējuma Alu cilvēks laika dažādi producenti mēģina pierādīt pretējo, un, kā redzam, tas arī izdodas.
skaījos
Ivars