Izrādes Rīgas cirka joprojām nerekonstruētajās telpās ļauj piedzīvot emocijas, kādas skatītājam nav bijušas pieejamas agrāk, kad šīs bija aizkulises, un nav paredzamas nākotnē, kad ēkas remonts, visdrīzāk, aizslaucīs visu apbružāto faktūru, kas šobrīd piešķir izrādēm īpašu dramaturģiju, piemēram, ja par spēles laukumu izvēlas bijušo ziloņu stalli, paša teātra formulējumā – telpu ar īpašu piesātinājumu.
Dramatisma sajūta
Drūma vieta, kurā skatītājus ielaiž brīdī, kad izrāde faktiski ir jau sākusies, turklāt uz sēdvietām var tikt, bezmaz spraucoties garām jau spēlējošiem mūziķiem un apejot aktierus, kuri atrodas telpas centrā. Sabiezinātā dramatisma sajūta ir panākta teju nevainojami, skatītājs ir ieintriģēts, un tas lielā mērā ir arī scenogrāfes un tērpu mākslinieces Andas Skrējānes un gaismu mākslinieces Jūlijas Bondarenko nopelns.
Taču tas, kas notiek turpmākās stundas laikā, nav uztverams viennozīmīgi. Vācu režisora, izrādes tekstu autora Mārtina Mučlera un dramaturga Evarta Melnalkšņa sadarbībā tapušais darbs iezīmē tikai nedaudzas Dmitrija Šostakoviča (1906– 1975) dzīves epizodes, par būtiskāko akcentu izvēloties bailes no apcietināšanas un nāves.
Šostakovičs ir komponists, kura dzīvesgājumā ir kāpumi un kritumi atkarībā no varas attieksmes pret viņu. Komponists ir arī piekritis veikt labojumus, lai skaņdarbu tomēr atļautu atskaņot. Izrādē citēts fragments no laikraksta Pravda iznīcinošās recenzijas par operu Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta, kas acīmredzot bija aktīvi riebusies tautu tēvam Josifam Staļinam, un vēlākajos gados, jau krietni pēc Staļina nāves, komponists izdarīja izmaiņas un pat nomainīja operas nosaukumu. Taču izrādes teksta kompilācijā nav svarīgi, par kuru skaņdarbu ir runa, bet tās uzbūvē izšķiroši svarīga vieta ir atskaņotajiem fragmentiem no dažādos gados tapušiem stīgu kvartetiem.
Izrāde ir un nav par Šostakoviču. Aktieris Āris Matesovičs nav viņam portretiski līdzīgs, un arī modelētā situācija, kad vara ne tikai atnāk pakaļ cilvēkam, bet viņu arī fiziski iznīcina un pēc tam liekulīgi apraud, īsti nesakņojas Šostakoviča biogrāfijā. Tas varētu būt jebkuras radošas personības portrets totalitārisma apstākļos, kuru papildina laikabiedru teksti, piemēram, labi pazīstams Daniila Harmsa absurda stāsta fragments. Biogrāfiskā Šostakoviča vietā te ir Šostakovičs kā tēls, respektīvi, izrādes naratīvs var tikt uztverts arī kā vienas nakts murgs kāda cilvēka dzīvē, kuram varbūt tikai sapnī liekas, ka viņš ir Šostakovičs. Skaita sekundes, gaida katastrofu un sastop rēgainas būtnes.
Plēsīgu putnu knābji
Āra Matesoviča varoņa skatuves eksistence ir saistīta ar divu buto dejotāju – Simonas Orinskas un Ievas Putniņas – līdzdalību. Efektīgs ir izrādes sākums, kurā abas sievietes, izstiepušas pirkstus kā plēsīgu putnu knābjus, izģērbj galveno varoni. Kopumā gan iestudējuma kustību partitūra ir lakoniska, ko lielā mērā nosaka spēles laukuma specifika. Un notiek tā, ka par galveno, spēcīgāko izrādes elementu kļūst mūzika Madaras Gailes, Līvas Plociņas-Janovas, Māras Botmanes un Pētera Trasuna izpildījumā. Mūzika par izmisumu un sāpēm pasaka vairāk nekā aktiera runātais teksts, kaut arī abi šie izrādes elementi ir mērķtiecīgi, pat skrupulozi salāgoti.
Ir kāda šķietami tehniska lieta, kas tomēr ietekmē izrādes uztveri. Telpā ietilpst maz skatītāju, un daļa no viņiem, kuri nesēž pirmajā rindā, nevar redzēt visu, kas notiek spēles laukumā tā tālākajos galos, kā arī darbības uz grīdas. Šāds risinājums ir diskutabls, ja uz izrādi palūkojamies no viedokļa, ka skatītāju biļešu cena nav diferencēta. Ir vērts ielāgot, ka skatītājs mēdz būt ļaunatminīgs un pāridarījuma sajūtu citreiz var nepiedot. Sēdēšanu ziloņu stallī apgrūtina arī neērtie ķebļi.
Nevar noliegt, ka klaustrofobiskās atmosfēras radīšana ir izdevusies, taču teksta lakonisms un fragmentārisms atstāj neremdētu slāpju sajūtu. Turklāt šis nav gadījums, kad kaut kas no iecerētā nav iznācis, bet pati iecere ir teju demonstratīvi maza pret tām iespējām, ko var dot Šostakoviča personības un laikmeta mijiedarbība. Kvadrifrona projekts šoreiz ir skice – gan pēc ieceres, gan izpildījuma.
Zvēri ir nemierīgi
Rīgas cirkā 2., 3.III plkst. 19
žanis