Jubilejās atceramies pagātni, bet to svinēšana nepārprotami daudz ko pasaka par tagadni. Piemēram, esam jau sākuši svinēt Latvijas simtgadi, lai gan tā vēl nav pienākusi, savukārt Oktobra revolūciju, kurai šogad apritēja simt gadu, lāga pat nepieminēja pašā Krievijā. 1517. gada 31. oktobri pieņemts uzskatīt par reformācijas kustības aizsākumu, tajā dienā Mārtiņš Luters esot nācis klajā ar 95 tēzēm, kurās vērsās pret grēku atlaišanas izpratni katoļu baznīcā. Šim notikumam šogad apritēja 500 gadu. Datums Latvijas sabiedrībā tika pamanīts. Vairāk gan pašā baznīcā un akadēmiskajā vidē, nevis plašās tautas masās.
Grūti izvērtēt, bet reformācija latviešu kultūru droši vien ir ietekmējusi dziļāk nekā valsts neatkarība, un tieši tāpēc ir vajadzīgs pētnieka prāts, lai distancētos no sava laikmeta un pamanītu, ka daudz kas no tā, kas tagad šķiet pašsaprotams, ir vēstures vai pat nejaušību rezultāts. No otras puses, pirms piecsimt gadiem – tas patiešām ir sen. Par to jādomā, kaut vai lasot luterāņu arhibīskapa Jāņa Vanaga iebildumus pret katoļu pāvesta ieteiktajām izmaiņām tēvreizē, proti: "Nebūtu labi mainīt tekstu, kuru tik daudzi zina no galvas, jo tad nāktos pārmācīties," – senā degsme ir gājusi mazumā, un arī atmiņa vairs nav tāda kā senāk.
Izstāde
Latvijas Nacionālā bibliotēka reformācijas jubileju atzīmē ar izstādi Luters. Pagrieziens, kas apmeklētājiem būs pieejama līdz 4. februārim. Diez vai kādu pārsteigšu, atklādams, ka izstādē reformācijas stāsts ir izstāstīts ar grāmatu palīdzību. Vienkopus redzamas retas un unikālas grāmatas no Latvijas, Vācijas, Francijas un Zviedrijas bibliotēku kolekcijām. Tomēr šajā gadījumā grāmatas nav tikai ilustrācija vēsturiskiem notikumiem, jo, kā jau izstādē vairākkārt uzsvērts, – protestantisma idejas izplatījās, lielā mērā pateicoties Gūtenberga atklātajai grāmatu drukāšanas tehnoloģijai. Katrs reformācijas solis atspoguļojas grāmatās, un izstādē daudz ko no tā var apskatīt.
Izstādes autori ir centušies reformācijas stāstu izstāstīt tā, lai tas būtu saprotams ikvienam, tomēr no izstādes visvairāk iegūs tie, kuriem jau ir zināms priekšstats par reformācijas būtību un dalībniekiem. Ideāli būtu pirms apmeklējuma iepazīties ar izstādes katalogu, jo paši grāmatu oriģināli neko daudz par sevi lielākoties nestāsta. Tos apskatīt ir bauda, ja tu jau zini, piemēram, kas ir indulgences, un tad ieraugi – ak tad, re, kā tās izskatījās. Taču ir arī eksponāti, kuri atstās iespaidu uz jebkuru apmeklētāju, piemēram, tēvreize, kas glītiem, bet nespeciālistam neizlasāmiem burtiem uzrakstīta uz grāmatas iekšējā vāka, – tas ir senākais zināmais teksts, kas pierakstīts latviešu valodā.
Izstādes veidotāji ir mērķtiecīgi centušies pārvarēt "grāmatu izstādes" ierobežotās iespējas, meklējuši daudzveidīgas stāsta formas (teksts, skaņa, video, telpu dizains) un daudz domājuši par to, lai atklātu grāmatu kontekstu, skaidrotu reformāciju, izceltu mazāk pašsaprotamas tēmas, piemēram, dziesmu grāmatas. Gribas uzsvērt arī drosmi – šeit nav mēģināts radīt pēc iespējas vispārīgākus, neitrālākus, drošākus tekstus, lai neviens nevarētu piesieties. Autori riskē un piedāvā savu sapratni un interpretāciju par tā laika notikumiem.
Piesiešanās
Tomēr, ja runājam par pašu ekspozīciju, nevis saturu, tajā, manuprāt, ir vairākas nepilnības un pamācoši misēkļi. Pirmkārt, izstādes veidotājiem nav izdevies atrisināt ne tās sākumu, ne beigas. Ienākot pa durvīm, apmeklētājs nokļūst garā koridorā, kura galā atrodas krucifikss un sienas rotā fototapetes ar altārgleznām. Es būtu ar mieru izstaigāt šo sāpju ceļu, bet man netiek ļauts to iet, jo pirmā stacija ir tūlīt pie durvīm – apmeklētājam ir jāapstājas pie skārienjutīgā ekrāna ar austiņām. Tajā vairāki īsi videofragmenti, kurā vēsturnieki stāsta par reformācijas vēsturisko kontekstu un laiku pirms reformācijas. Stāvēt tukšā koridorā un skatīties "runājošās galvas" nav īpaši aizraujoši, turklāt – vai tiešām ir doma, ka visi apmeklētāji šeit durvju priekšā vairākas minūtes uzkavēsies?
Kā parasti, grūti ir bijis izvairīties no kārdinājuma piepildīt izstādi ar tekstiem. Šoreiz tas varbūt nav tik uzkrītoši, jo ekspozīcija ir samērā neliela un sadaļu, kurām vajadzīgs ievads, nav daudz, tomēr līdz šim man nebija gadījies redzēt, ka uz vienas planšetes ir salikti trīs četri atsevišķi teksti. Dažās grāmatās tā mēdz darīt, piemēram, mācību grāmatās, bet izstādē galvenais mērķis ir parādīt tēmu ar eksponātu palīdzību, vizuāli, nevis likt studēt daudzpakāpju tekstus planšetēs.
Daļa tekstu ir salikti skārienjutīgajos ekrānos. Proti, tajos ielikti vairāki videofragmenti ar jau pieminētajām "runājošajām galvām" – ekspertiem, kas izskaidro konkrēto tēmu. No vienas puses, domu var saprast – daudziem cilvēkiem mūsdienās ir slinkums lasīt, viņi labprātāk klausās, un jebkurā gadījumā šādas īsas videolekcijas padara izstādes saturu daudzveidīgāku un tādā ziņā patīkamāku. Tomēr ar tekstiem audio un video formātā ir viena problēma – tie aizņem daudz laika. Tad, kad es biju izstādē, lielākā daļa apmeklētāju neapstājās pie ekrāniem (lai gan jāatzīst, ka daļa apstājās).
Tie, kuri neapstājās, bija zaudētāji. Jo tieši šajās īsajās videolekcijās vislabāk atklājas izstādes ideja un iecere. Šeit atšķirībā no planšetēm stāstam par Luteru, reformāciju, mūziku un Bībeli ir personisks skanējums. Turklāt runātāji nevis vienkārši atstāsta faktus, bet mēģina saprast un apmeklētājiem izskaidrot. Un te arī galvenā izstādes problēma. Izstādē ir savākts brīnišķīgs materiāls, eksperti ar interesantām domām, unikālas grāmatas. Tagad tikai vajadzēja atrast risinājumu, kā to pasniegt izstādes, nevis teksta vai lekcijas veidā. Es, protams, nezinu, kāds bijis ekspozīcijas budžets un atvēlētais laiks, lai sagatavotos, bet šim solim – pārvērst materiālu vizuālā stāstā – manuprāt, nav pieticis spēka. Principā tas bija izdarāms. Kaut vai ieklausieties Mārtiņa Boiko teiktajā: "Lai saprastu Lutera ieguldījumu, viņa jauninājumu, noliksim sev priekšā divas ainas…" Bet izstādē šo ainu nebija. Un jāsecina – izstāde beidzas pārāk pēkšņi un negaidīti, bez pārdomāta noslēguma.
Izstāde
Luters. Pagrieziens
Latvijas Nacionālajā bibliotēkā līdz 4.II
Anda Baklāne