ISSP Skola rīkotā izstāde mākslinieku, studentu un alternatīvas mūzikas un kino cienītāju mekā, Kaņepes kultūras centrā, notiek jau otro reizi. Teju pirms četriem gadiem tika aizsākta fotoizglītības programma ISSP Skola, kas likumsakarīgi turpināja biedrības ISSP (International Summer School of Photography) 2006. gadā veiksmīgi aizsākto vasaras skolas projektu, kādā Latvijas mazpilsētā ik gadu vienkopus pulcējot fotogrāfijas interesentus no visas pasaules, lai "vasaras nometnes" veidā piedāvātu fotodarbnīcas un lekcijas starptautiski atzītu un pašmāju fotogrāfu vadībā. No Latvijas šeit minami Arnis Balčus, Iveta Vaivode, Alnis Stakle, Andrejs Grants un Aleksandrs Gronskis, kā arī citi nozares pārstāvji, ISSP Skola pasniedzēji.
Lai nemulsina vārdi "skola" un "skolotājs", jāsaka, ka "audzēkņi" nav vis skolas solu tikko pametuši pusaudži, kas uzcirtušies savam pirmajam izlaidumam, bet gan cilvēki ar pieredzi, dziļi personiskām, ne līdzcilvēku uztieptām interesēm un vērojumu, kas tiek attīstīts, vismaz gadu strādājot pie sava autorprojekta. Tā ir skola, kur nozīme ir nevis vecumam, bet patiesai vēlmei attīstīt savu interesi par fotogrāfiju.
Izstāde Misfits ir minētā apliecinājums. Lai arī ISSP Skola neizvirza kādu noteiktu fotogrāfijas žanru, teju visu desmit autoru darbus varētu saukt par subjektīvi dokumentāliem. Foto sērijas nav inscenētas, vien fotogrāfa redzējuma un idejas veidotas. "Kamēr glezna vai literārs apraksts nekad nebūs nekas cits, kā vien šauri selektīva interpretācija, fotogrāfija var tikt uzskatīta par šauri selektīvu caurredzamību," savā apcerē par fotogrāfiju rakstījusi Sūzena Sontāga, un šī doma seko, aplūkojot Misfits dziļi patiesās fotogrāfijas.
Viens no emocionāli spēcīgākajiem darbiem izstādē ir Andra Fedotova Čau, māšel, kas paslēpies ekspozīcijas tālākajā telpā. Visai haotiski izklāstītais, taču spēcīgais stāsts vēsta par kādas mājas iedzīvotājiem, kurus apstākļi piespieduši to atstāt. Noskretušajās istabās pēc viņiem palikušas vien vizuālas liecības – dažādi priekšmeti, veci žurnāli, dokumenti, fotogrāfijas un vēstules. Tās ir kā medusmaize cilvēka lūriķa dabai un ziņkārei. Izstādē piedāvāta iespēja ielūkoties trīs mājas iedzīvotāju – kaimiņu likteņos. Fotogrāfijas, papildinātas ar atrasto vēstuļu citātiem, atklāj mazas meitenes skolas laika aizraušanos, kundzi gados, kura apsūdz kaimiņus dažādos nodarījumos un brāļa cietumnieka saraksti ar māsu. Bezgalīgā intimitāte, kas atklājas, piemēram, vienkāršajā teikumā: "Māšuk man ir AIDS tādas tās lietas", protams, nav domāta skatītāju acīm un rada neērtības sajūtu, tomēr arī novērsties ir grūti. Citas šī paša autora rindas pārsteidz ar dziļdomīgām atklāsmēm, piemēram: "Es zinu, ka cilvēki atceras tikai to sliktāko. Bet ar mani ir savādāk es atceros tikai to labāko pat tādās vietās kā šī."
Jau pierastā pamestu ēku, graustu un dīvaino vietu estētika izstādē nav pašmērķīga, krietni nozīmīgāks ir autora stāsts un darba koncepcija. Evas Saukānes foto sērijā Neptunia, kas apskatāma Kaņepes Kultūras centra pirmajā stāvā, vērojami kadri no savdabīgas pilsētas vietas, kurā laiks šķiet apstājies un risinās notikumi ārpus realitātes. Šeit neliela atkāpe jāvelta izstādes ne visai veiksmīgajam izkārtojumam divos stāvos. Pirmā stāva telpa, kurā līdzās Evas Saukānes darbiem izstādīta Pauļa Jakušonuka melnbalto fotogrāfiju sērija Apkārt, ir slikti apgaismota un, lai arī tas rada Kaņepes Kultūras centra tik patīkamo atmosfēru, mazāk patīkama ir fotogrāfiju aplūkošana, izvairīgi laižot skatienu pāri bāra apmeklētāju galdiņiem. Turklāt, šķiet, daļa vīna un alus baudītāju pat nenojauš, ka augšstāvā apskatāma izstāde, kas viņus varētu potenciāli interesēt.
Turpinot par fotogrāfijām - cieši saistīta ar pašu autoru un reālāka par reālu ir vieta Daniela Mekša fotogrāfijās, kuras rada teju sāpīgu skaudras realitātes sajūtu. Neatsverams ieguvums skatītājiem, kuri darbu sēriju noskatās video, ir fotogrāfa balss – hipnotiskais stāstījums, šķiet, radīts ar vēlmi likt lietā arī savu (neapstrīdamo) literāro talantu, aizved skatītāju uz vietu, kur uzaudzis pats un kur dzīvo viņa vienaudži.
Dziļi personisks vēstījums par sev tuvo cilvēku likteņiem raksturo Velgas Kūkumas un Jāņa Vēliņa autorprojektus. Abos gadījumos tie patiesi pelnījuši projekta nosaukumu – Velgas Kūkumas foto sērija tapusi, mēnesi viesojoties pie iepriekš nesatiktajiem radiniekiem Sibīrijā, savukārt Jānis Vēliņš fotogrāfijās atklājis sava tēva, bortmehāniķa un lidotāja, gaitas.
Izstādē fotogrāfijas iespējams aplūkot arī, izšķirstot pašu autoru rokām radītās fotogrāmatas un "zīnus" (no angļu val. zine – pašrocīgi veidots žurnāls), kas tapuši vācu fotogrāfa un neatkarīgā grāmatu izdevēja Niko Baumgartena vadībā.
Nosaukums Misfits (no angļu val. – neiederīgie) gan ir provokatīvs un piesaistošs, taču, vai piemērots? Vai autori patiesi tiecas pēc citādā vai arī paši ir neiederas kādā noteiktā sabiedrības grupā? ISSP Skola daudziem ir nopietna aizraušanās, daļai starts vai "restarts" fotogrāfa profesijā, taču nebūt ne visi turpina tajā darboties. Tomēr Latvijas fotomākslas aina tikai iegūs, ja šī izstāde nebūs vien nieka divas nedēļas "slavas" un vismaz daļa no izstādes dalībniekiem paliks nozarē, kurā nenoliedzami iederas.
Izstādē piedalās: Andris Fedotovs, Daniels Mekšs, Eva Saukāne, Jānis Vēliņš, Katrīna Ķepule, Lauris Aizupietis, Paulis Jakušonoks, Ramona Kalniņa, Sintija Mikanovska-Mikalovska, Velga Kūkuma
Kaņepes Kultūras centrs (1., 2. stāvs), Skolas ielā 15
Izstāde atvērta katru dienu no plkst. 14 līdz 20. Ieeja brīva.