Virtualitātes un realitātes ir daļa no ikgadējā Jauno mediju kultūras centra RIXC mākslas un zinātnes festivāla, kas patlaban Laikmetīgās mākslas centra kim? telpās ļauj iepazīties ar virtuālo tehnoloģiju iespaidu uz mūsdienu dzīvesveidu. Mākslas un zinātnes inovāciju apvienojums jau daudzus gadus virza centra RIXC darbību, nopietni sekmējot digitālo tehnoloģiju kultūru attīstību Latvijā. Jaunāko tehnoloģiju izmantošana mākslā vidusmēra kultūras patērētājam bieži vien ir mulsinoša pieredze darbu zinātniskās sarežģītības dēļ. Arī es jauno mediju un eksakto zinātņu sasniegumus pārzinu pārāk vāji, tāpēc nereti pārņem piesardzīga attieksme pret šāda veida projektiem – kompetences trūkums rada bažas par nespēju pilnvērtīgi aptvert mākslas darba idejas un izpildījuma nozīmību.
Sabalansēta dažādība
Kā zināms, vizuālā kultūra gandrīz visos laikmetos ir ietvērusi impulsu pārsteigt, pat apburt ar nesaprotamo, padarot mākslu par maģiskam rituālam līdzīgu darbību. Arī robeža starp zinātnisko un maģisko ir laika ziņā relatīva, un vēl pirms dažiem gadsimtiem par burvestībām tika dēvēti mūsdienās viegli izskaidrojami fizikālie procesi. Cilvēces un tehnoloģiju attiecības nav jauna tēma, taču pašreiz laikmetīgajā mākslā tā ir īpaši aktuāla un riskē kļūt par vienu no tematiskajām klišejām (pateikt ko jaunu plašu variāciju apstākļos nav vienkārši). Taču grūti noliegt, ka tēmas aktualitāte ir dabiska, 2017. gada ikdienā tehnoloģiju nozīme pieaug arvien straujāk, un tās vairs nav tikai triviāli instrumenti sadzīves ērtību nodrošināšanai.
Kā jau pauž nosaukums, izstāde Virtualitātes un realitātes veltīta virtuālās realitātes modelēšanas iespējām, kas digitālus realitātes atvasinājumus padarījuši par "īstās" realitātes paralelitātēm. Introspektīva, poētiska tēlainība mijas ar sociāli kritiskiem vai vismaz ironiskiem žestiem, sociālās parādības pētoša pozīcija – ar tehnoloģiski izzinošiem formu eksperimentiem. Tematiski un žanriski plašais uzstādījums noteikti ir viena no izstādes veiksmēm, ļaujot eksponētos darbus apgūt brīvi izzinošā veidā, koncentrējoties uz katra atsevišķa darba ideju, nevis meklējot konceptuālas kopsakarības.
Dažādība vērojama arī autoru lokā, vienkopus eksponēti gan pavisam jauni, gan starptautiski atzīti Latvijas un ārvalstu mākslinieki. Šī dažādība ir labi sabalansēta, tāpēc negribas izcelt kādu konkrētu autoru. Tiesa, uzmanību daudz vairāk piesaista darbi ar neparastākiem vai sarežģītākiem tehnoloģiskajiem risinājumiem, kas laikam ir likumsakarīgi postmediālās mākslas izstādē. Par vienu no populārākajiem darbiem kļuvusi Guntas Dombrovskas skaņas instalācija Prāta vēstījums, kuras galvenais izmantotais elements ir elektroencefalogrāfija – galvas smadzeņu viļņu aktivitātes pieraksts. Guntas Dombrovskas darbā tas savienots ar dažādiem skaņu mehānismiem un 12 toņu gammā rada skaņas, kas atbilst pie ierīces tobrīd pieslēgtā apmeklētāja uzmanības, koncentrēšanās un domāšanas intensitātei. Vienkāršojot varētu teikt, ka medicīniska ierīce pārvērsta mūzikas instrumentā un apliecina iepriekš aprakstīto tehnoloģiju maģiskumu – šajā gadījumā tā ir iespēja ar vismaz šķietamu zinātnisku precizitāti estētiskā formā daļēji sonoficēt jeb padarīt jutekliski uztveramu domu procesu.
Šeit veidojas rindas
Jāatzīmē, ka diezgan daudzi izstādes autori par virtualitāti reflektē, balstoties uz ikdienas informācijas tehnoloģijām, interneta datiem, sociālo tīklu lietošanas paradumiem. Sociālo tīklu realitāti var uzskatīt par visreālāko no paralēlajām pasaulēm – tā arvien uzstājīgāk ieaužas "īstajā" realitātē, mūsu konstruētās identitātes un interneta tēlu stilizācijas ir uzskatāms piemērs tam, cik virtualitāte ir relatīva un tās robežas ar "reālo" grūti nosakāmas.
Pats izstādes apskates process izvēršas neierasts. Centra kim? telpas ir pārpildītas, uz dažu darbu apskati (vai drīzāk izmantošanu) radušās rindas, atsevišķi darbi nestrādā, apmeklētāju skaļās sarunas un trokšņošana pamatīgi traucē lasīt darbu aprakstus, bez kuriem īsti nav iespējams saprast ne to nozīmi, ne tehnisko risinājumu. Izstādes apskate paņem krietni vairāk laika, nekā ierasts, un drīzāk atgādina izklaižu centru, nevis mākslas templi, kurā ļauties meditatīvai kontemplācijai, – interaktivitāte un skatītāju iesaiste mākslas darbā arī ir būtisks postmediju mākslas aspekts, ar ko mizantropiskiem mākslas skatītājiem būtu jārēķinās. Ar šo piebildi gan nevēlējos iedziļināties izstāžu apmeklētāju kultūrā vai uzvedības normās, mans nolūks bija norādīt uz mediju mākslas paralēlo eksistenci nemākslas pasaulē, proti, tā spēj būt saistoša cilvēkiem, kurus laikmetīgā kultūra neinteresē.
Izstādē Virtualitātes un realitātes eksponētie darbi daļai apmeklētāju būs tikai izklaides objekti, kuru mākslinieciskās dimensijas paliks neatklātas. Arī pati esmu ieteikusi šo izstādi apmeklēt paziņām, kas parasti laikmetīgās mākslas izstādes neapmeklē, uztver tās ar skepsi un pat vieglu nicinājumu, – paņemiet līdzi bērnus, būs interesanti. Pati gan samulsu par savu ne pārāk profesionālo padomu, jo ieteicu šo izstādi kā nemākslas pasākumu, lai gan tā mākslinieciskie meklējumi man pašai ir daudz saistošāki nekā iespēja ar superbriļļu palīdzību padzīvoties kādā vizuāli kairinošā realitātes simulakrā. Šķiet, arī izstādes organizatoru nolūks ir bijis drīzāk paplašināt skatītāju redzesloku, nevis izklaidēt – viss apskatāmais ir pasniegts skaidrojošā, lietišķā manierē, cenšoties skatītājā rosināt izpratni par mākslas spēju artikulēt sarežģītus virtuālo tehnoloģiju procesus.
Izstāde
Virtualitātes un realitātes
Laikmetīgās mākslas centrā kim? līdz 28.XI