Kad devos uz šo izstādi, atmiņā atplaiksnīja kāda aina. Pelēka, mikla 1994. gada novembra novakare. Galerijā Bastejs, kas tolaik atradās šī vārda iezīmētā vietā, Basteja bulvārī 12, parketu čīkstinot, mīņājas daži salijuši cilvēki. Telpas stūrī – Jura kalsnais stāvs garā džemperī un džinsos; ar pirkstiem ierasti burzīdams bārdu, viņš vēl pēdējoreiz caur brillēm koncentrēti skenē kopainu. Dienu vēlāk te tika atklāta viņa pirmā personālizstāde – 29 pašportreti. Tolaik neviens no klātesošajiem nevarēja nojaust, ka 22 gadus vēlāk kādā līdzīgi pelēkā, miklā novakarē ieradīsies uz tās atklāšanu vēlreiz. Bez Jura.
Bet, lūk, laika lifts pārtapis muzeja zelta liftā, kas uzved pašā augšā – Latvijas Nacionālā mākslas muzeja bēniņu telpā iekārtotajā Kupola zālē, kas pirmo reizi atvērta skatītājiem līdz ar Latvijas Laikmetīgās mākslas centra (LLMC) organizēto izstādi Juris Boiko. Sāls kristāli.
Sāls un skaņu ainavas
Baltā Kupola zāle, kas ar augsto jumta velvi balstošo koka siju režģi pati līdzinās milzu kristālam, ir šai ekspozīcijai nevainojami piemērota telpa. Te vienuviet aplūkojamas trīs rekonstruētas Jura Boiko 90. gados radītās instalācijas, kuras vieno kopējs pamatelements – sāls kristāls: Sālspūtējs (1990), Sālssērdzība/Salzsucht (1993) un 29 pašportreti (1994). Tās papildina restaurētās fotoainavas Stiklu sālsezeri (1998) un pēc mākslinieka atstātajām skicēm pirmoreiz īstenotā instalācija Sālspūtējs-2 (1990/2016).
Jura Boiko "sālssērdzība" sākās 80. gados, kad viņš, strādājot par mākslinieku Salaspils Botāniskajā dārzā, sāka pētīt sāls kristālus. Viņu fascinēja to skaistums un izdaudzinātā spēja ietekmēt neredzamas enerģētiskās strāvas – "stiprināt vājas, apslāpēt pārmērīgas un sakārtot haotiskas". Darbu novietojumu izstādēs viņš allaž pielāgoja āderu tīklojumam, ko spēja sajust ar rokām. Kupola zālē tās noteikusi ekspozīcijas veidotāju pieaicinātā ģeoloģijas zinātņu doktore Lija Bērziņa.
Telpas centrā – enerģētiski spēcīgākajā vietā – novietota programmatiskā instalācija Sālspūtējs, kas savulaik tika veidota izstādei Latvija – 20. gadsimta kūlenis. 1940–1990. Jāpiebilst, ka šis darbs jau piedzīvojis vienu rekonstrukciju – kuratores Ievas Kalniņas rīkotajā izstādē Horizontu meklējot (2014) Latvijas Dzelzceļa muzejā – un šoreiz skatāms divreiz mazākā mērogā nekā savulaik oriģināls. Iespaidīgā sāls konusa ieslīpi nošķeltā virsma veido baltgraudainu ekrānu, uz kura tiek projicēta lēni slīdošu mākoņu ainava; to ieskauj astoņi TV monitori, kas raida katrs sava kanāla attēlu sekvences.
Iepretim šim protagonistam izvietots jaundarbs Sālspūtējs-2, kas izstādes retrospektīvajai kopainai piešķir īpašu – reizē tagadnes un pārlaicīguma – dimensiju. Uz horizontāla sāls klājuma projicējas reāllaikā uzņemts debess attēls, kas atstarojas no ieslīpas spoguļa virsmas. Darba audiālo slāni veido Mārtiņa Roķa radītā skaņas ainava, kas meditatīvi pieskalo telpu kā ūdens.
Senatnē par sālspūtējiem tika dēvēti cilvēki, kuri spēja dziedināt ar sāli un buramvārdiem. Ko dziedina šie sālspūtēji? Atbildi autors, kurš savus darbus raksturojis kā "noslēgtas mikrostruktūras, kurās skatītājs kļūst par mākslas darba sastāvdaļu", atstājis katra paša ziņā.
Masīvie sāls bērumi kontrastē ar ēteriskajām sāls kristālu miriādēm, kas plānā slānī sedz 29 pašportretus un Stiklu sālsezeru ainavas. Telpas stūros, kas iezīmē četras debespuses, tiek projicēti Jura Boiko uzņemtie sāls kristāla augšanas stopkadri. Redzamais tiek apslēpts, neredzamais – vizualizēts.
Kopš šo darbu radīšanas pagājis vairāk nekā 20 gadu. Kas mainījies? Analogos raidītājus nomainījuši digitālie, un esam tikuši pie ekrāniem ar smalkāku izšķirtspēju, taču esam vēl tālāk aizslīdējuši no realitātes, aizstājot tās tiešu vērošanu ar attēlu vērošanu un pārceļoties uz dzīvi fiktīvās realitātēs. Tādējādi izstāde vēl jo laikmetīgāk akcentē distanci starp attēlu (projekciju, atspulgu) un īstenību; cilvēku, kurš vēro ekrānu, un ekrānu, kas vēro cilvēku. Visuresošais stikls iezīmē vēsu jutekliskās uztveres robežu.
Salabot, kas nav salauzts
Izstāde pelna ievērību vismaz triju iemeslu dēļ. Pirmkārt, tas ir Latvijas laikmetīgajā mākslā nebijis precedents, ka tikuši rekonstruēti un vienuviet izstādīti vairāki sen demontēti konceptuālās mākslas darbi, turklāt pēc skicēm pirmoreiz īstenots paša autora nerealizēts darbs. Otrkārt, tā atklāj filigrānu un smalkjūtīgu kuratores mākslas zinātnieces Māras Žeikares (viņai šis ir pirmais lielais patstāvīgais projekts) darbu, kā arī restauratores Evitas Melbārdes un ekspozīcijas iekārtotāju – arhitektu biroja SAALS (Rasa un Valts Kleini, Māris Krūmiņš) – veikumu. Treškārt, tā ir iespēja sastapties ar pārdomu vērtu un joprojām laikmetīgu mākslu.
Mārai Žeikarei doma par šādu retrospekciju radusies likumsakarīgi. Viņa kopā ar kolēģi Ievu Astahovsku veidojusi apjomīgo rakstu krājumu Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca. Juris Boiko un Hardijs Lediņš (Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, 2016) un apzinājusi mākslinieka tuvinieku saglabāto arhīvu, šā darba rezultātā atklājies milzums rūpīgi krātu materiālu, sākot ar detalizētām ideju skicēm un beidzot ar sāls pirkuma čekiem. Tikpat likumsakarīgi sākotnējo ieceri – rekonstruēt tikai vienu izstādi – 29 pašportreti – drīz nomainījusi vērienīgāka vīzija.
Veidojot šādu izstādi, kuratoram savā ziņā jākļūst par līdzradītāju, un tā ir riskanta loma. Taču ekspozīcijā veiksmīgi saglabāts autora nodoms un rokraksts – lakonisks, reizē eksakts un poētisks. Izstādē valda minimālistiska tīrība, nav nekā lieka – un vienlaikus izdarīts viss, lai skatītājs te justos gaidīts: pie darbiem lasāmi autora komentāri, zālē pieejams bezmaksas buklets ar kodolīgiem informatīviem tekstiem, kā arī darba lapas skolas vecuma bērniem.
Izstāde kļuvusi par ieganstu plašākai domu apmaiņai par laikmetīgās mākslas darbu rekonstrukcijas tēmu: tai bija veltīts starptautiskais simpozijs Salabot to, kas nav salauzts. Kā rekonstruēt laikmetīgo mākslu?, kas notika 3. decembrī.
Ikviena šāda rekonstrukcija saistās ar hrestomātisko neiespējamību otrreiz iekāpt tajā pašā upē: absolūti autentisks darba atkārtojums nav iespējams, jo ikviens mēģinājums to rekonstruēt citā laikā un telpā neizbēgami ietvers interpretāciju. Taču tieši tā piešķir mākslas darbiem jaunu dzīvi, Jura Boiko darbu gadījumā patiesi viešot sajūtu, ka tie – citējot kuratori – "tāpat kā sāls kristāli, arī pēc iztvaikošanas spēj izaugt arvien no jauna".
Izstāde
Juris Boiko. Sāls kristāli
LNMM Kupola zālē līdz 5.II