Filma bija necerēti populāra arī LV (to joprojām var noskatīties Lattelecom videonomā, turklāt šonedēļ to savā repertuārā iekļāvis arī KSuns), Žilī Delpī – trauslai blondīnei, kura savu karjeru Francijā sāka, būdama vēl bērns un filmēdamās pie pamatīgiem klasiķiem (Tavernjē, Godārs u.c.), tā bija zvaigžņu stunda. Par Divām dienām Parīzē iegūtā atzinība bija lielisks aktrises ar ambīcijām ielauzties vīrišķīgajā režijas laukā karjeras sasniegums. Akts un ObamaIr pagājis laiks, Delpī ir uzņēmusi turpinājumu savām Divām dienām Parīzē – filmu ar nosaukumu Divas dienas Ņujorkā, turpinot savas varones Marionas gaitas. Tā ir tā pati blondā, trauslā Mariona, kuru spēlē Žilī Delpī, – laiks gan gājis uz priekšu, Mariona ir izšķīrusies ar savu dzīvesbiedru, ar kuru baudīja medusmēnesi Parīzē, un nobāzējusies Ņujorkā. Viņai ir jauna dzīve, jauns boifrends – afroamerikānis Minguss (Kriss Roks) –, un viņiem katram ir pa bērnam no iepriekšējām attiecībām, kā to pieņemts formulēt. Mariona un Minguss ir no Ņujorkas radošajām aprindām – iepazinušies kulturālā izdevuma bezmaksas avīzes The Village Voice redakcijā, kaut tagad Mingusam ir savs radiošovs un klusie sapņi kādreiz intervēt pašu (prezidentu) Obamu, savukārt Mariona gatavojas fotoizstādes atklāšanai un konceptuālam «mākslas aktam» – savas dvēseles pārdošanai, kas pavadīs viņas fotoizstādi un, cerams, piesaistīs vairāk potenciālo pircēju. Tāda ir izejas pozīcija – līdz pie Marionas ciemos ierodas tēvs (lomā pašas Delpī tēvs – Albērs Delpī), māsa (lomā – Aleksija Lando, kura kopā ar Delpī rakstījusi filmas scenāriju) un Marionas bijušais boifrends, kurš tagad kļuvis par māsas draugu. Ļembasts un desasUn ļembasts sākas, jo, protams, franču tētuks ar tieksmi uz rupjiem jociņiem un nespēju runāt kādā citā valodā, izņemot savu dzimto, mēģina ievest ASV lērumu žāvētu desu, bet, raugi, tiek muitā izkratīts, bet desu labums – konfiscēts. (To nu nedariet nekad, desas un gaļas produktus ASV nedrīkst ievest!) Arī Marionas māsai ir putra galvā un dīvainas tieksmes uz ekshibicionismu – kāre plikai paskraidīt Mingusa acu priekšā, kā arī iegūt māsas bijušos un esošos boifrendus. Lūk, arī «izejmateriāls», lai Marionas un Mingusa mazais miteklis (Ņujorkas standartiem pat ļoti pieklājīga izmēra dzīvoklītis, kurā ietilpst kas vairāk par gulti un plīti) pārvērstos par ellīti ar franču šarmu (vai smaku – Mingusam nu dikti nepatīk draudzenes tēva kāre pēc žāvētām desām un ieradums reti mazgāties).Tiem, kuriem Ņujorka ir kas vairāk par tālu metropoli, filma piedāvā lērumu ļoti trāpīgu un precīzu sadzīvisku detaļu. Kaut vai Marionas ņemšanās ar sadzīves pakalpojumu sniedzējiem (domofona labotāju serviss), kas rindā jāgaida nedēļām ilgi, turklāt galu galā tevi aplaimo draudīga paskata slāvu izcelsmes tipāžs, kurš ar smagu akcentu pieprasa «čai late». Ņujorka ir skarba pilsēta, kurā ir «jāraustās» arī no jūtīgiem kaimiņiem, jo viņu spēkos ir izsviest tevi uz ielas, ja nepakļausies kopdzīves noteikumiem. Ne velti Marionai nākas safantazēt baisu stāstu par audzēju galvā un savu drīzo nāvi, lai iežēlinātu saniknotu kaimiņieni, kura ir gatava izlikt Marionu, viņas radus un ģimeni no dzīvokļa. Taču paralēli sadzīviskajām detaļām, ko piedāvā filma, pieķerot klāt pat dažu labu Ņujorkas apģērbu zīmolu (teiksim, _Banana Republic _kleitu, kurā Mariona dodas uz izstādes atklāšanu), būtiskākās ir nevis šīs Ņujorkas ikdienas «blusas», bet gan visai dramatiskā jēga, kas lien laukā, par spīti filmas komēdijas virsslānītim. Nāve un jūklisMariona ir māksliniece, kura gadiem ilgi sevi fotografējusi dažādās gultās pirms miega, taču viņas fotošovs kļūst veiksmīgs nevis tāpēc, ka Mariona ir nolēmusi pārdot savu dvēseli da vienalga kam par 10 000 dolāru, bet gan tāpēc, ka nostrādā ziņa par viņas iespējamo drīzo nāvi. Galu galā beigts mākslinieks ir vērtīgāks nekā dzīvs kaut vai tā iemesla dēļ, ka viņa darbus var pārdot par lielāku naudu! Māksla kā prece un PR produkts, mākslinieka nepieciešamība sevi pārdot visekstravagantākā veidā – šī ir ļoti svarīga un, šķiet, pašai Delpī arī ļoti būtiska tēma. Turklāt Marionai savu dvēseli nākas pārdot ar atlaidi – teju par izpārdošanas cenu – par nieka 5000 zaļo naudiņu. (Interesants iznāciens šī stāsta sakarā ir Vinsentam Gallo – aktierim, arī režisoram un visādi citādi kreatīvam tipam ar biedējošu un «sātanisku reputāciju».) Arī personisko attiecību veidošana kā žonglēšana sarežģītā multikulturālā vidē – tā ir vēl viena būtiska filmas tēma, ko Divās dienās Ņujorkā šķietami nomaskē ņemšanās ar dulno franču ģimenīti. (Kā lai neatceras kāda mana Amerikas paziņas teikto, ka viņš Ņujorkā pat neriskētu veidot attiecības, jo pārāk sarežģīti.) Būtībā Divas dienas Ņujorkā ir skumja filma, kurā situāciju komismu, kas balstīts amerikāņu un franču tikumu nesaderībā un neveiklībās, pārmāc Ņujorkas dzīvi un sevis pārdošanas likumus līdz kaulam izkodušās franču aktrises un režisores Žilī Delpī rezignācija un rūgtums. Raibo bildīšu un glīto Ņujorkas pastkartīšu jautrais jūklis, kas filmā izmantots kā dekoratīvs iestarpinājums, tāpat kā pasakai līdzīgais filmas prologs – ar jauku mājas leļļu teātri –, ir visai maldinošs signāls. Šī filma ir Ņujorkā pudu sāls apēdušas radošas personības darbs, kas būtībā tikai attāli atgādina draisko Divas dienas Parīzē. Izdariet secinājumus – Ņujorkā izdzīvot nav viegli. Izrādās, tas attiecas arī uz francūzieti Žilī Delpī.Kam domāta? Tiem, kuri jūsmoja par Divām dienām Parīzē un ir gatavi sekot Žilī Delpī – laikā un telpā.*Divas dienas Ņujorkā * ***
Komēdija. Režisore Ž. Delpī. ASV, Francija. Lomās Ž. Delpī, K. Roks, A. Delpī, A. Lando.