Savulaik pieprasītu grupu atgriešanās turnejas ir visai izplatīts šovbiznesa jājamzirdziņš. Citreiz kā sensacionāls notikums tiek izziņota vien dažus gadus paklusējušu kolektīvu atgriešanās, bet reizēm ir vajadzīgi gadu desmiti, lai tas beidzot notiktu. Citreiz tās nav pat turnejas, bet vieni vienīgi koncerti, kādu ceram sagaidīt no Latvijas progroka grupas Vecās mājas, kas 30. septembrī Vagonu zālē svinēs savas vairāk nekā pirms trīsdesmit gadiem ierakstītās mūzikas izdevumu vinila platē. Ritvara Dižkača Aurora atgriezās pirms dažiem gadiem, lai sniegtu koncertus un izdotu plati (arī pirmo), savukārt Jāņa Lūsēna grupa Zodiaks šajā vasarā apceļo visu Latviju ar sastāvu, kurā nav kāpusi uz skatuves sen, par spīti tam, ka ieraksti tikuši izdoti un ir populāri joprojām. Visi jau pat bija samierinājušies ar faktu, ka tas nekad vairs nenotiks.
Pirmā reize Dzintaros
Vispirms bija kosmiska instrumentālā mūzika ar starptautisko nosaukumu Zodiac, kas 80. gadu sākumā kļuva ārkārtīgi populāra visā PSRS, jo pirms tam nekas tāds šeit nebija tapis un izdots. Pēc tam nāca Zigfrīda Muktupāvela un Maijas Lūsēnas izpildītās dziesmas ar jau latviskoto nosaukumu Zodiaks, kas iekļāvās mūsu tā sauktās dziesmotās revolūcijas skaņu celiņā. Turpmākajos gados komponists Jānis Lūsēns uzstājies ar dažādiem izpildītājiem, daudz rakstījis arī jaunas dziesmas un mūziklus, bet visi ir gaidījuši slavenās dziesmas par "dzintaru, kas nāk krastā" un "taisnību, kam jānāk ārā no metāla zārka" abu minēto solistu izpildījumā.
Zigfrīds joprojām koncertē diezgan bieži un allaž dara to izcili, bet Maija Lūsēna pēdējās desmitgadēs nav aktīvi uzstājusies. Tomēr dziedāšana viņai nav kļuvusi sveša – Maija dzied balādes, ko raksta sev pati, un māca jaunās dziedātājas Jūrmalā, kur tagad dzīvo. Intervijā KDi pirms šīs Zodiaka turnejas viņa stāstīja, ka balāžu dziedāšana palīdzēja uzturēt sevi formā, tomēr Jāņa Lūsēna kompozīcijas viņai ir likušas atgriezties tur, kur tik sen nav būts. Maijai vienmēr ir bijusi gana specifiska balss, kas likusi šīm dziesmām skanēt tā, kā nevienai citai nesanāktu. Tāpēc došanos uz koncertu Dzintaru koncertzālē 16. augustā, kas izrādījās Zodiaka pirmais koncerts vietā, kurā grupas solists Zigfrīds Muktupāvels 1988. gadā ieguva otro vietu Jūrmalas jauno izpildītāju konkursā, nevarēja atlikt tieši Maijas piedalīšanās dēļ, jo kad gan vēl, ja ne tagad?
Maijai Lūsēnai – bravo!
Koncerts sākas ar vienu no instrumentālajiem darbiem, kurā Jānis Lūsēns pie taustiņinstrumentiem ir vienīgais oriģinālizpildītājs uz skatuves. Skan lieliski, bet publika gaida solistus, un pakāpeniski viņi pievienojas – vispirms Zigfrīds un Maija, pēc tam arī Aivars Gudrais ar dziedošo ģitāru. Skanot dziesmai Vējš un liepa, noķeru to eiforisko sajūtu, ka telpa un laiks pazūd, precīzāk, tu tos vairs nejūti, jo jau kā apreibis peldi mūzikas saaustajos tīklos kaut kur starp koka solu virsmu un koncertzāles griestiem. Tas liecina, ka mūzika uz tevi ir iedarbojusies – tu vairs to pat neklausies, bet esi nonācis tās varā.
Jau ir dzirdēti kritiski viedokļi par Maijas dziedājumu un uzdoti jautājumi, vai šī tik plaši reklamētā atgriešanās sevi ir attaisnojusi. Pastiprināti pievēršu uzmanību Maijas vokālam, un tajā nav saklausāma neviena izteikti šķība, nepietiekami izturēta vai intonatīvi greiza nots, lai izsauktu kritiku. Maija Lūsēna dzied tā, ka daudzas jaunās dziedātājas joprojām var viņu apskaust. Nevis par to, kā viņa dzied, bet par to privilēģiju, ka tik skaistas dziesmas ir rakstītas speciāli viņas balsij. Kā Radio NABA šīgada raidījumā Zibens pa dibenu par Zodiaka ASV ierakstīto un Rīgas skaņuplašu fabrikā vēl saražoto plati Mākoņi atzīmēja Jānis Lūsēns, Zigfrīds ir gana liels profesionālis, lai duetā ar Maiju viņai spētu pielāgoties, bet Maija lieliski tiek ar visu galā pati. Viņa pat ir mēģinājusi individuāli, gatavošanās procesā izlūdzoties sagādāt sev aparatūru, jo sevi un savas spējas pazīst vislabāk. Protams, gadu desmiti izdara savas korekcijas, bet tas ir dabiski. Būsim godīgi – slavenais amerikāņu aktieris Kērks Duglass taču arī visa sava ļoti garā mūža laikā neturpināja filmēties sportiska dzīvesveida videoreklāmās, pateicoties redzētajam piecdesmito gadu beigās uzņemtajās spēka filmās Spartaks un Vikingi.
Burbuļvafeles kūp
Koncerts izskan šķietami ātri – Vējš un liepa noslēdz pirmo daļu, un klausītāji var doties pusstundas pārtraukumā. Kad nokļūstam Jāņa Lūsēna mūzikas varā, pārtraukums gan šķiet lieks un gribētos uz tā paša viļņa turpināt sērfot vēl kādu pusotru stundu, nevis kāpt nost un lēkt uz tā atkārtoti. Taču droši vien ir jāļauj cilvēkiem doties notestēt, kas gan tik saldi kairinājis viņu nāsis kā tāds viegls rokenrols pa radio (īpaši, skanot dziesmai ar šādu nosaukumu), un tās izrādās kūpošas burbuļvafeles. Koncertzālē tomēr būtu vērts padomāt par vēdināšanas sistēmas uzlabošanu, jo specifisko aromātu rindā pie uzmācīgākajiem, nāsis ciet cērtošajiem, par ko ir jābrīdina laikus, līdzās nikotīna, zivju, alkohola aromātiem vajadzētu likt arī tos silti saldos, jo kādam taču varētu būt nepanesamība arī pret tiem.
Kad pēc krietnas gaidīšanas varam atkal svinīgi pievērsties dzirdes baudām, viss ir jāsāk no sākuma – ar kādu no populārākajiem instrumentālajiem skaņdarbiem –, un atkal jau abas kulminācijas pienāk ātrāk, nekā gribētos sagaidīt koncerta beigas. Viena no tām ir dziesma Mirušais gadsimts ar garo Zigfrīda vijoles zāģēšanu ievadā, vēl garāku nekā toreiz Liepājas dzintarā 1987. gadā, kad Zodiaks ieguva galveno balvu. Par Mirušo gadsimtu nosaukta arī MicRec izdotā Zodiaka dziesmu CD izlase no sērijas Latviešu populārās mūzikas klasika.
Otra kulminācija ir Zigfrīda un Maijas duets Taisnība, kurā apdziedāto nākšanu ārā no metāla zārka gaidām joprojām. Jāskatās tikai, lai tas metāla vāks neaizcirstos atpakaļ ciet. Un tad jau tā taisnība plūdīs kā no pārpilnības raga tik ļoti, ka turpmākajos gadsimtos to varēsim droši saukt arī par taisnības ragu.