Klaudziens pēc klaudziena

Tas ir nopietns mēģinājums apjēgt, savākt un pasargāt no sapūšanas kādā malkas šķūnītī tos mākslas darbus, par kuriem var nevis uzzināt no mākslas vēstures grāmatām, bet subjektīvi un klātesot piedzīvot gan to radīšanas brīdi, gan darbos ietverto jēgu.Izstāde Tests ir piedāvājums ielūkoties šajā pazemes paralēlajā pasaulē. Tikai te bez mākslas darbiem ciešā sakņu sistēmā savijušies arī kultūrpolitiski argumenti, cīņas ar šaurpierīgiem politiķiem un konfrontācija ar tādām piezīmēm kā, piemēram, «muzejs ir mākslas kapsēta». Pēdējo, starp citu, nav izteicis neviens no minētajiem politiķiem - lai kaut ko tādu apgalvotu, tomēr nepieciešams diezgan labi orientēties mākslas pasaulē -, bet gan Roberts Smitsons, pazīstamais amerikāņu mākslinieks un zemes mākslas pārstāvis.Helēna Demakova, izstādes kuratore un Laikmetīgās mākslas muzeja idejas nesēja, izstādes katalogā nebaidās viņu citēt un iebilst, piedāvājot citu metaforu - par muzeju kā «izglītojošu dārgumu krātuvi». «Tātad izglītojošu dārgumu kapsēta» - varētu rezumēt kāds skeptiķis, un savā ziņā viņam būtu taisnība, domājot, piemēram, par attiecību mākslu, institucionālo kritiku un citām praksēm, kuras iekļaut kādā «krātuvē» kā fiziski vienotu objektu nav iespējams, ja nu vienīgi to dokumentējot. Kolekcijā ietvertie un izstādē apskatāmie mediji - glezniecība, objekti, instalācijas u. tml. - nebūt neizsmeļ to mākslas formu dažādību, kas šodien pieejama, un muzeja izaicinājums acīmredzot ir rast piemērotu ietvaru arī šiem dārgakmeņiem.Aiz ironijas zelta zobiemŠie un citi jautājumi, kas tīri dabiski rodas, kad runa ir par kaut ko daudziem svarīgu, rada spriedzi, ko izstādes veidotāji labi apzinās, - Helēna Demakova ar nožēlu konstatē, ka izstādi nav iespējams vērot no «tīrās» mākslas pozīcijām. Tiesa, laikmetīgajā mākslā ir tik maz tīrības kā reti kurā citā mākslas veidā, tāpēc vēl viena kritiskā slāņa parādīšanās nevar būt izšķiroši svarīga. Man pat rādās, ka šo uzslāņojumu ir krietni daudz. Ieejot muzejā, skatītājam tieši pretī veras Monikas Pormales lielformāta fotogrāfija Ivans. Srostku ciems, Altajs no sērijas, kas veidota izrādes Šukšina stāsti scenogrāfijai Maskavā (režisors Alvis Hermanis).Darba izvietojums ir ļoti veiksmīgs, jo muzeja grezno nopietnību liek uztvert kopā ar jautru vienkāršību (tā variē no zobgalības līdz labsirdībai, un Ivana zelta zobu virtene ir kā citādā, neestētiskā un perifērā izcelšana). Sveicinot muzeja apmeklētāju, fotogrāfija acumirklī aktualizē to īpašību kopumu un stereotipus, ko mēdz piedēvēt laikmetīgajai mākslai, piemēram, ka tā ir nesaprotama vai centrēta ap eksotiskiem un margināliem objektiem, jaucot varas attiecību un skaistuma izpratnes hierarhiju. Jau pirmajā uzturēšanās minūtē tu esi saņēmis rīkotāju solīto domāšanas impulsu.Dievs vien zina, kur tas tevi aizvedīs. Katrā ziņā tālāk par joku, kas sasmīdinājis Srostku vīreli. Nedz šajā Monikas Pormales darbā, nedz izstādē kopumā ironija un «dubultās morāles atmaskošana», kas ir diezgan izplatīts laikmetīgās mākslas veidošanas paņēmiens, nebūt nav galvenais elements. Pasmieties par sevi un citiem var būt veselīgi, bet diez vai ar to pietiks, lai sanāktu kaut kas nozīmīgs, - pie šādas atziņas vedina nonākt šeit eksponētā darbu izlase. Izstādes kuratore Helēna Demakova atlases principu gan komentē nedaudz jocīgi, rakstot, ka izvēlēti tie darbi, kuri «parāda cilvēka pasauli». Bet kuru gan citu pasauli mēs varētu parādīt neatkarīgi no tā, vai runa būtu par veļas dienu vai metafiziku?Darbu «iekšējā runa»Izstādē skan laikmetīgajai mākslai raksturīgā dūkšana, ko rada mākslas darbu sarežģītie mehānismi, kā arī ir piedāvāti daži objekti, kas skatītāju aicina lai arī uz nelielu, tomēr līdzdarbošanos (F5, Ojāra Pētersona instalācijas). Taču katrs darbs šeit ir vairāk pats par sevi, savā starpā veidojot tikai nejaušas asociatīvās saites, jo Testā iekļauto eksponātu galvenā funkcija ir būt par lappusi (vai vismaz rindkopu) Latvijas laikmetīgās mākslas vēsturē. Citiem vārdiem - tiem vienkārši vajag norādīt pašiem uz sevi.«Es esmu Aijas Zariņas darbs Eņģeļa sarunas ar Dievu un pārstāvu 80. gadu lielformāta postmoderno glezniecību, lai arī esmu tapis jau 1991. gadā.» Šī un citu darbu iespējamās «iekšējās runas» liek apzināties, ka vēstures rakstīšanai, uz ko pretendē muzeja kolekcija, bez empīrisku faktu vākšanas nepieciešams arī teorētisks darbs, izstrādājot periodizācijas principus un skaidrojot gan «postmodernās glezniecības», gan citus jēdzienus. Šajā ziņā izstādi var uzskatīt par īsinātu un nepilnīgu, tomēr noteikta perioda mākslas (kopš XX gs. 60. gadiem līdz mūsdienām) ainas iezīmēšanas izmēģinājuma režīmu.Vēl viens interesants izstādes Tests moments ir tās negaidītais raksturs, ko radījusi apstākļu sakritība (lietuviešu puišu neizdarīgums, iesaistīto pušu «koordinācijas trūkums» vai jelkāda cita «oficiālā» versija par muzeja pārbūves darbu kavēšanās iemesliem). Patiešām - laikmetīgā māksla itin bieži un diezgan veiksmīgi sastopama starptelpās, tukšās, no iepriekšējās funkcijas brīvās un ar nākamo vēl nenoslogotās vietās, tostarp arī ēkās pirms rekonstrukcijas. Gadījums ar Testu ir īpašs ar to, ka ļāvis muzeja dienaskārtībā iefiltrēties gluži atšķirīgai domāšanas praksei, lai arī formāli topošā Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcija atrodas šīs iestādes «pārvaldījumā». Šo kultūrpolitisko manevru Demakova savā nelabojami absolūtajā izteiksmes veidā nosauc par «pareizu», un viņai ir taisnība. Tomēr jāvaicā, cik lielā mērā tā visa, kas notiek ap Laikmetīgās mākslas muzeju, publiskošana ir pārdomāta stratēģija, kas nebalstās tikai nejaušībās. Un ciktāl to vispār ir iespējams padarīt neatkarīgu no likteņa labvēlības un šaurpierīgo politiķu untumiem? Čaklo rūķīšu veseru klaudzieniem ir jāskan arvien skaļāk.