Klaudziens pēc klaudziena

Redzi, meistarība jeb profesionalitāte, ja tā patiešām sasniegta, nekur nepazūd! Un meklēt ko jaunu var tikai meistars un balstoties uz savu meistarību - tā arī ir mākslinieka atšķirība no amatnieka (audēja, podnieka, dzelzskaļa u.c.). Ja amatnieks producē iemācīto + ievieš nelielus uzlabojumus vai darina variācijas, tad mākslinieks rada un meklē pat apgāžot sava amata ābeces patiesības. Piemēram: amatnieks noauž segu, kāda raksturīga Vidzemei + "ielaiž" kādu Latgales krāsu salikumu = tā ir viņa radošā klātliktā izdoma; tekstilmākslinieks segu var darināt no jebkā, piemēram, no ģipša, lai gan, pamatus apgūstot, viņš tāpat ir iemācījies un prot aust etnogrāfiskas vilnas segas. Šeit pat jāvērtē viņa nevis kā tekstilmākslinieka, bet tēlnieka veikums. Ja viņš būtu stāvējis pie katla, dziedādams par segas aušanu, tad tā būtu vienkārši māžošanās jeb, kā domājams tev labpatiktu teikt, performance. Un tas nemainītu jēgu, ka tas ir absurds! P.S. Par pamatu "gāšanu" mākslas attīstības ceļā. Piemērs: viens no vizuāli plastiskās mākslas ābeces likumiem postulē, ka statiskā kompozīcijā uzsverami vertikālie un horizontālie virzieni, taisnie leņķi. Ja mākslinieks ņem kādu statisku kompozīciju un to saplēš gabalu gabalos, tas nenozīmē, ka viņš meklē jaunu izteiksmes veidu, noliedzot akadēmisko likumu, kā arī tā nav performance, bet vienkārši iznīcinoša rīcība vai huligānisms (atkarībā no kompozīcijas vērtības). Radošs risinājums ir, neievērojot vai ignorējot akadēmisko likumu, radīt statisku kompozīciju, kurā nebūtu uzsvērtas vertikāles, horizontāles utt. Pat neveiksmīgs mēģinājums to paveikt ir vērtīgs, jo tas ir tas izaugsmes ceļš nevis vicināšanās ar āmuru. P.P.S. Paldies, ka apgaismoji par raksta bildi - tagad saprotu, ka varu to uzskatīt par tēlnieka veikumu (mētelīšus, bet ne skārda kastroli). :)

KOnteksts šai gadījumā ir eksponēšanas vieta, nekas cits. Un kas tad galu galā raksturo mākslinieku - amats vai spēja mainīties? Amatnieks visu mūžu dara to, ko iemācījies, bet ja to dara mākslinieks, kaut kā vairs pēc mākslas neizklausās. Tātad jāmainās, bet, ja mainīsies, tad arī iepriekš apgūtais amats vairs nebūs svarīgs. Tā jau arī rodas modernā māksla - iepriekšējā noliegums. Un par to zupu izrādās, nav nekāds absurds, ir tāds mākslinieks Rirkrits Tiravanija, kas akurāt kļuva slavens ar zupas vārīšanas pārvēršanu tusiņā-performancē. Bet izžautās drēbes patiesībā ir no svina, nevis auduma. Ne viss ir tik vienkāršs, kā izskatās.

Paldies par tavu skaidrojumu! Bet tas nav arguments, jo konteksts ir arguments tikai tad, ja definēts pats jēdziens. Piemēram, šamo kaudzi lauku darbarūķi var eksponēt arī izstāžu zālē, ja saskaņā ar viņu protesta kontekstu mākslinieki ir vainīgi pie tā, ka viņu vajadzībām piešķirtais valsts finansējums tiek daļēji ņemts no laucinieku nodokļu naudām! Vai tāpēc kaudze izstāžu zālē momentā pārvēršas par "nemākslu"? Tevis minētais piemērs par Vorholu ir "pašķidrs", jo viens no kvalitatīva mākslinieka "standartiem" ir spēja mainīties - kā, piemēram, Pikaso. Bet Vorhols visu mūžu to vien darīja kā izkrāsoja palielinātas fotogrāfijas... Tieši tāpat ražo, piemēram, Ritums Ivanovs... Labi, lai tā būtu - ja mākslinieks tā pastrādā gadu, divus... un meklē, provē tālāk ko radikāli citu - bet, redz, šitā štancēt ir baigi parocīgi: vis iet kā pa sviestu, jo konveijers uzstellēts, domāt un attīstīties nevajag, amatbrāļi pieņēmuši slavinājumu repertuārā un viss ir štokos... Pie tam, ja attīstītu tava argumenta loģiku, tad varētu pieņemt, ka viss, ko dara mākslinieks - tas, kuram profesijas diploms kabatā, ir māksla - atliek tikai piekarināt kontekstu... Ilustrācijai: mākslinieks vāra sev zupu, jo grib paēst - tā nav ikdienišķa pavāra-diletanta nodarbe un sava izsalkuma remdēšana, bet tā ir "performance", jo viņš ir mākslinieks. Absurds! Mākslinieks tāpat kā ikviens pilsonis grib un var paust visvisādas idejas un uzskatus - tās tāpat kā citiem (sētniekiem, skolotājiem, pārdevējiem, fiziķiem u.c.) ir sociālas vai politiskas akcijas, kam ar mākslu nav ne vismazākā sakara. Tā, lūk! Māksla ir amats (veidot, zīmēt, gleznot, darināt dizainu, iekārtot) tāpat kā jebkurš cits - pavāra, matemātiķa, šofera utt. Un tas arī ir galvenais kritērijs - ja darbā ieguldīta meistara prasme, tad tā ir māksla, bet, ja tikvien kā akurāti saliktas pindzeles kastītē vai izžautas drēbes (skatīt - raksta ilustrāciju), tad tas ir kārtīgas mājsaimnieces veikums.

Esi tik labs un paskaidro, kāda ir atšķirība starp, piemēram, "laikmetīgās mākslas" instalāciju, kur parādīta kaudze ar cūku kautķermeņiem un lauksaimnieku protesta piketu, kur arī sarūpēta kaudze ar cūku kautķermeņiem!

Diletantisms un plānā galdiņa urbšana plaukst un zeļ. Un vesela kaudze mākslinieciņu dzied himnas plikajam karalim, jo pateikt, ka viņš pliks, ir bail - kāds no himnas dziedātājiem pateiks, ka viņš esot nelaikmetīgs, tumsonīgs, aprobežots utt. Nožēlojami.

paši sev izkala naudu desmit gadus un tagad izlauzīs rokas jebkuram lai to saglabātu vesturei :)

čakls. Paldies Janai Kukainei par vesera klaudzienu, kurš sadzirdams arī no šī raksta.