Maestro labi zina, ka prombūtne mēdz būt daiļrunīgāka par klātbūtni, – šovasar neparādoties ne Dziesmu svētkos, ne paša saceltajā Jaunajā vilnī, viņš tikai veicināja interesi par saviem dziesmu svētkiem Nekur nav tik labi kā mājās, kas 22. augustā pieskandināja Dzintaru koncertzāli. Šajā programmā skanēja kompozīcijas, kas pēdējos 20 gados tapušas sadarbībā ar tekstu autoru Guntaru Raču. Ak, šlāgeris – teiksiet. Jā, un vēl kāds! Tīrā un pirmatnējā latviešu estrādes māksla, kas koncerta skaistākajos brīžos iezaigojās pavisam jaunā gaismā.
Raimonds Pauls visu vakaru pavadīja pie klavierēm Steinway, un viņš bija uzveduma konferansjē, jo stilīgāka un atjautīgāka stand-up komiķa Latvijā nav. "Tas man? Nevajadzēja tērēties!" Maestro teica kādai dāmai, pieņemot ziedus. Pavadījumu spēlēja Tipa orķestris jeb Labvēlīgā tipa instrumentālais sastāvs Normunda Jakušonoka vadībā. Kuri vēl mūziķi kā šie izprot visus šlāgerkultūras smalkumus. Koncerta pirmajā daļā uzstājās jaunie dziedātāji, un viņiem pārsteidzoši izdevās parādīt sevi no vislabākās puses.
Mēs esam tvirti
Programmu atklāja Antra Stafecka – vokāliste, kura ir piedalījusies šovos Koru kari un OKartes skatuve 2, Jaunā viļņa un Eirovīzijas atlasēs. Divās dziesmās – Vētra nāk un Mēs neapstāsimies – viņa demonstrēja ne tikai skanīgu, apjomīgu un brīvi lidojošu balsi, kas neapzināti atsauca atmiņā 80. gadu estrādes vokālo tradīciju, bet arī raksturu un stāju (gara kleita, atkailināta mugura, atglausti mati – šiks!). Tādējādi Antra atgādināja, ka Raimonda Paula veiksmīgākās dziesmas vienmēr ir bijušas veltītas spēcīgām, mērķtiecīgām, savu vērtību zinošām izpildītājām – Maestro viņas saprot tā, kā sievieti var saprast tikai ļoti gudrs, talantīgs vīrietis. Šajā sakarā Raimonda Paula un Guntara Rača kopdarbu kolekcijā var izcelt gan Ances Krauzes debijas albumu – dziesmu ciklu Šūpoles (2002), gan Laimas Vaikules jaunāko disku Atkal mājās (2013). Vēl viena atziņa pēc Antras Stafeckas uzstāšanās: labā mūzikā var uzspīdēt pat māksliniece, kuras karjeras ceļš un radošās vērtības joprojām nav gluži skaidras.
Jau sen tik cienījamā, kvalitatīvā kontekstā nedzirdētā Liene Šomase, izrādās, spēj apliecināties ne tikai tabloīdu hronikās (vai esat lasījuši internetā vienu no pēdējām ekskluzīvajām ziņām ar intriģējošu virsrakstu "Lienei Šomasei patīk kailu vīriešu tvirti ķermeņi"?). Viņa dziedāja kopā ar Jāni Moiseju; šā dueta 2007. gadā izdotais albums Pasaule ir skaista bija tvirts dižpārdoklis, un abi jaunieši ātri kļuva par zaļumbaļļu ikonām. "Papildinājies Šveicē, atgriezies Rīgā," par Jāni teica Raimonds Pauls. Uzturēšanās banku un pulksteņu zemē nav kaitējusi dziedātāja balsij – tā ir tikpat jauneklīgi svaiga un bezpersoniska kā agrāk. Varēja just, ka Liene Šomase ir noilgojusies pēc lielās estrādes, viņa bija ugunīga un žiperīga, enerģiju uz skatuves netaupīja – vērts gaidīt viņas repertuāra jaunumus.
Kritiķis noliek ieročus
Gods piedāvāt klausītājiem pirmatskaņojumus tika Daumantam Kalniņam, kuru komponists uzskata par vienu no pēdējā laika izcilākajiem dziedātājiem. Pagaidām tas drīzāk ir dāsns avanss, nevis fakta konstatācija. Dzintaru koncertzālē vairāk uzmanību piesaistīja jaunā mūziķa koši dzeltenās bikses nekā divas jaunās dziesmas Spītība un Tu esi ceļš. Daumantam, kurš jau ir paspējis kļūt par sieviešu mīluli, motorika ir kā vecai rokzvaigznei: grimases, kāju pozīcijas, roku kustības – pilns klišeju komplekts, un pie tā visa vēl pārspīlēts, pārmērīgi teatralizēts spiediens balsī. Varbūt māksliniekā joprojām mīt Kvazimodo gars. Dziesma Spītība sacerēta mūziklam Čikāga līdzīgā stilistikā, savukārt Tu esi ceļš ir mierīgāks opuss, kas neprasa no izpildītāja tik lielu balss saišu resursu patēriņu. Savu balsi un vokālo manieri Daumants Kalniņš vēl tikai meklē un jaunus apvāršņus mūzikas Olimpā pagaidām nav atklājis.
Klasisku skatu – Maestro un jauna sieviete pie mikrofona – varēja baudīt Kristīnas Zaharovas priekšnesumā. Viņai tika uzticēts hits Negribas vairāk nekā. Piekasīties šim numuram būtu neētiski – šis divu tēlu savienojums/pretstats uz skatuves uzreiz lika nolikt kritiķim visus ieročus. Pat intonatīvā neprecizitāte dziedājumā tikai paspilgtināja efektu. Šķita, ka šajā priekšnesumā var dzirdēt Maestro pirkstu pieskārienus taustiņiem.
Šī bija Kristīnas Zaharovas retā parādīšanās uz skatuves Latvijā: dziedātāja ieturējusi pauzi savās aktīvajās skatuves gaitās un jau divus gadus studē aktiermākslu Maskavā. Nevar teikt, ka mēs bez viņas skumtu, taču Kristīna – līdzās citām daiļavām – profesionāli krāšņoja Raimonda Paula un Guntara Rača dziesmu koncertu. Viņas pleci ir sievišķīgi skulpturāli, viņas āda izstaro jaunības šarmu, katrs galvas pagrieziens ir tik valdzinošs, ka tiešām negribas vairāk nekā.
Nevajag kautrēties, ja jums patīk
Kristīnai pievienojās Mārtiņš Ruskis – jaunietis, kura ceļi ar Raimondam Paulam uzticīgajiem klausītājiem nekur citur, visticamāk, nekrustotos. Maestro uzskata, ka Mārtiņam ir "simpātiska balss". Viņa sasniegumu sarakstā ir Koru kari 2, divas OKartes skatuves eposa daļas un Eirovīzijas atlase, kā arī regulārs dzīves notikumu atspoguļojums tabloīdu fotogalerijās. Atkal pārsteigums (varbūt mani bija pārņēmusi jaunatklājēja eiforija): ja esi iepinies apšaubāmas kvalitātes TV šovā, tas vēl nenozīmē, ka viss jau ir zaudēts un esi bezcerīgs. Raimonda Paula tuvumā uzzied pat "fabrikanti", viņus glābj labvēlīgs materiāls un konteksts.
Kad Mārtiņš Ruskis kopā ar Kristīnu Zaharovu dziedāja Balto dziesmu, kļuva skaidrs, ka Maestro mīlas lirika domāta tieši jauniem izpildītājiem – ja starp dueta partneriem atbildīgajā brīdī viss saslēdzas, viņu priekšnesums tiek uzlādēts ar erotisku smeldzi, kas atsver visu sentimentalitāti un konservatīvismu. Raimonda Paula kompozīcijas, kuras dzied jaunie vokālisti, – visas šīs pieredzes un nevainības dziesmas – remdē dvēseles sāpes, uzrunā tieši un nemeklē apvedceļus uz klausītāja sirdi – nevajag kautrēties, ka tas jums patīk.
Dzeguzīte vēl kūko
Lai nedaudz mazinātu šo patīkami romantisko spriedzi, programmā notika pavērsiens no jaunības uz bērnības pusi. "Gatavojieties lielam pārdzīvojumam," brīdināja Raimonds Pauls. "Es esmu uztraucies, bet viņi gan nav. Divdesmit septītais ansambļa Dzeguzīte sastāvs!" Dzeguzītes mazuļi izskatījās jautri (jo īpaši uz Labvēlīgā tipa orķestra fona) un izklausījās, teiksim tā, apmierinoši – talants saskanīgi, sabalansēti dziedāt ansamblī viņiem vēl jāslīpē, taču jaunajos māksliniekos, kuri spridzināja ne pa jokam, jau ir jūtams rokenrola gars. Viņiem drīz vienpiebiedrojās Dzeguzītes 90. gadu izlaiduma prominentie pārstāvji, to vidū – Valters un Kaža.
Pēc tam koncerts iegāja muzikāli un komiski visneinteresantākajā fāzē. Vēl viena televīzijas šovu kultūras atlieka – Normunda Jakušonoka Koru karos izlolotais un koncertā Jāņa Ķirša diriģētais Rīgas Zelta saules koris – radīja jezgas atmosfēru, kas ideāli piestāvēja ceremonijorķestra Miers un Bērziņš solistu – aktieru Andra Bērziņa un Jāņa Paukštello – uznācienam. Pēc bērnu un jauniešu sadaļas programmā, saulei rietot, varēja sākties jautras un sirsnīgas "gerontofilijas dzīres". Visu koncertu caurvija product placement – fabrika Laima savā ekskluzīvajā saldumu sērijā sākusi ražot konfekšu izlasi Maestro, un Raimonds Pauls pasniedza to katram māksliniekam. Saņemot jauno produktu, to vispārliecinošāk reklamēja Andris Bērziņš: "Katram vīram potencei katru dienu jāpērk trīs tāfelītes!" Būs darīts!
Gaidas līdzsvarā ar realitāti
Gaumīgāku, gaišāku sajūtu pieplūdumu klausītājiem nodrošināja vidējās paaudzes šlāgermeistars Normunds Rutulis – sprigans un elegants kā pašmāju Džastins Timberleiks. Viņš ar nesimulētu prieku, vieglumu un pašcieņu nodziedāja grāvējus Cāļus skaita rudenī, Lecam pa vecam un duetā ar Kristīnu Zaharovu – Kūko, kūko, dzeguzīte. Neatvairāms savā klasiskajā pamatīgumā un briedumā bija Elitas Veidemanes un Aivara Brīzes duets dziesmā Nesaki nevienam.
Nacionālā teātra aktrise Madara Botmane ("Mana simpātija!" teica Maestro) uz vienu vakaru savā īpašumā ieguva dziesmu Šūpoles – titulkompozīciju no iepriekšminētā Ances Krauzes debijas albuma. Aija Andrejeva interpretēja citu šā diska dziesmu Rasa. Abas vokālistes bija jutekliskas un saviļņojošas, tajā pašā laikā viņas lika saprast, ka aktuālajā mūzikas procesā tik ļoti pietrūkst Ances Krauzes, kura šajā dzīves posmā ir izvēlējusies mātes karjeru.
Koncertā tika līdzsvarotas klausītāju gaidas ar visu to, kas notika uz skatuves, turklāt šlāgeris ir dzīvotspējīgs, elastīgs, neiznīkstošs žanrs ne tikai Latvijā – Raimonda Paula un Guntara Rača dziesmu programmas skanējums (dvēseliska, sirdi plosoša restorāna orķestrīša trillināšana ar sporādiskiem ģenialitātes uzplaiksnījumiem) dažos brīžos bija aizdomīgi līdzīgs tajā pašā nedēļā Tallinā notikušajam Robija Viljamsa koncerta muzikālajam risinājumam, un tas, protams, ir kompliments Robijam.
Raimonds Pauls un Guntars Račs. Nekur nav tik labi kā mājās
Valmierā (18.X), Liepājā (20.X), Jelgavā (24.X), Madonā (27.X) un Ventspilī (datums tiks precizēts)
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā Ls 7–20