Vakarā, kad pašmāju melomāni gatavojās Eirovīzijas nacionālās atlases fināla baudīšanai, mūzikas namā Daile dziedātāja Aija Andrejeva uzstājās ar sava jaunākā albuma Mežā koncertprogrammu. Nav tā, ka ikreiz Aija Andrejeva cenšas izgudrot sevi no jauna, tomēr viņas darbības trajektorija – no vienas radošas veiksmes uz citu – ir pelnījusi uzslavas un uzmanību. Albums un koncerts Mežā ir vēl viens pierādījums, ka Aija ir pārvērtusies par vienu no mūsu interesantākajām skatuves māksliniecēm – viņa vēl nav aktrise uz pilnu slodzi, taču tikai dziedātāja arī sen vairs nav.
Mūziku viņa padara tieši tik dramatisku, cik to pieprasa materiāls, – un materiāls ir lielisks, ar tādu ir patīkami strādāt. Aijai ir gan repertuārs (daudziem talantīgiem vokālistiem repertuāra nav, un tas viņus salauž), gan spēja to sajust, atrast precīzu interpretācijas kodu – viņa nav šo dziesmu autore, tomēr dziesma un loma pieder viņai. Projekts Mežā ir Aijas Andrejevas trešais kopdarbs ar komponistu Kārli Lāci – vispirms bija Liepājas teātra mūzikls Pūt, vējiņi!, pēc tam albums un koncertuzvedums Ziedonis. Lācis. Sievietes, kurā dziedātāja piedalījās līdzās citām ekstravagantām mūzikas un teātra dīvām.
Mežā ir dziesmu cikls, kuru Kārlis Lācis radījis Aijai Andrejevai kopā ar dzejnieci Māru Zālīti. Koncertā skan tikai šīs jaunās kompozīcijas – un nekādu iepriekšējo gadu hitu. Tas ir ļoti atbildīgs, pat drosmīgs popzvaigznes solis – pacelt latiņu augstāk, principiāli atteikties no vulgāru, savu un klausītāju apziņu degradējošu šlāgeru izpildīšanas un izvēlēties pavisam citu ceļu un stilu, kas nebūt nav tik komerciāli daudzsološs, jo domāts šaurākai, inteliģentākai, vecākai auditorijai. Jāpiebilst, ka, arī darbojoties popmūzikas ešelonā, Aijai ir izdevies radīt divus vērā ņemamus darbus – albumus Dvēselīte (2009) un Grāmatzīme (2012). Taču kopā ar maestro Lāci viņa ir iesoļojusi kvalitatīvi citā pasaulē – poētiskas popmūzikas, gaumīgas laikmetīgās estrādes mežā. Uzticīgākie klausītāji seko viņai līdzi, priecājas par kustību un attīstību. Šādi centieni, paaugstinātas prasības pret sevi vienmēr iedvesmo, turklāt līdzīgu piemēru Latvijas populārajā mūzikā nav daudz.
Melodiskajā stilistikā programma Mežā ir tuva ciklam Ziedonis. Lācis. Sievietes (par abiem darbiem Kārlis Lācis ir nominēts Dienas gada balvai kultūrā). Tās ir erotiskas, rotaļīgas, manierīgas, melanholiskas etīdes, mīlas lirika ne bez eksaltācijas, stāsti nevis par meža floru un faunu, bet par allaž mainīgajām jūtām un sajūtām, dažādiem emocionālajiem stāvokļiem, kas ātri nomaina cits citu. Džezs, tango, kabarē, romance, šansons, mīlu, ienīstu, gribu. Emancipētas sieviešu dziesmas, lakoniskas formā un kodolīgas saturā. Materiāls ir prasīgs muzikāli un tekstuāli, brīžiem sarežģīts, un Aija Andrejeva tajā spilgti apliecina savas vokālās spējas – viņai ir perfekta artikulācija, intonācija, dikcija. Krāsas viņas balsī ļauj pārslēgt emocijas, ko prasa katra dziesma.
Koncertā māksliniece izdzīvo veselu dzīvi, piesātinātu, pārdzīvojumiem bagātu. Šajā dzīvē ir svarīga katra pauze, katrs elpas vilciens, katrs skatiens, katra skaņa. Koncerts sākas klusumā, šim klusumam ir savs ritms. Aija ļoti labi zina un jūt, kā pareizi sākt un pabeigt dziesmu, jo, iespējams, visu izšķir brīži, kuros nemaz nav jādzied. Visus šos mākslinieciskos panākumus viņa dala ar brīnišķīgiem skatuves partneriem: pie klavierēm ir pats Kārlis Lācis, kontrabasu spēlē Andris Grunte, perkusijas un bungas – Kaspars Grigalis, trompeti – Konstantīns Jemeļjanovs, ģitāras – Kaspars Zemītis. Ar katru no viņiem dziedātāja iesaistās aizraujošā skatuves dēkā, un mūziķi sāk spēlēt vēl labāk.
Aija Andrejevas koncertuzvedums Mežā ****