Kristapa Ģelža 2013 laikam gan ir viena no visvairāk gaidītajām personālizstādēm šogad. Ne tikai Purvīša balva un dalība Venēcijas biennālē 2011. gadā māksliniekam nodrošina īpašu statusu – būdams viens no perspektīvākajiem grafiķiem karjeras sākumā, viens no laikmetīgākajiem instalatoriem 90. gados, reklāmas guru gadu tūkstošu mijā un atgriezies pazudušais dēls tradicionālajās mākslas tehnikās 2007. gadā, Ģelzis zina, kā pārsteigt. Viņa uzticīgo fanu sajūsmu par kārtējo Ģelža pārsteigumu var pat nosaukt par tradicionālu latviešu mākslas rituālu.
Nav tā, kā izskatās
Tomēr šoreiz pārsteigums ir tāds, ka Ģelzis nav ķēries pie kaut kā pilnīgi jauna – viņš ir tālāk attīstījis tehnoloģiskos paņēmienus, ko aizsācis jau agrāk. Runa ir par gleznojumiem uz polietilēna, izmantojot arī līmplēvi, akrila krāsas, tinti vai digitāldruku. Turklāt saturiski mākslinieks it kā pārskata daudzus motīvus, kas viņa jaunradē manīti jau gandrīz no tās pirmsākumiem, – ģeometrizētas figūras kā sveiciens grafiķa pagātnei, popkultūras zīmes no instalācijām un akvareļiem, dienasgaismas spuldžu caurulītes no nesenajiem krītiņu zīmējumiem. Tas viss rosina domāt, ka autors ir nonācis līdz kādam rezumējumam, līdzšinējo meklējumu vainagojumam.
Tomēr tieši tādēļ šī ir arī viena no vismulsinošākajām izstādēm, kādu šogad nācies redzēt. Skaidrs, ka mulsināšana ir tīša, jo nekas nav tā, kā pirmajā brīdī izskatās.
Materiāla izvēle, grozies kā gribi, paliek uzmanības centrā, savācot ap sevi visus pārējos mākslinieka sacerētos paradoksus, kalambūrus un oksimoronus. Ne tādēļ, ka vieliskums laikmetīgajā mākslā ieguvis globālu aktualitāti, – pat ja mākslinieks glezno ar eļļas krāsām, kā darījuši simtiem gadu pirms viņa, kritiķi noteikti pārjautās – kādēļ šāda izvēle? Arī polietilēna kā visai nemākslinieciska materiāla izmantojums principā nebūtu nekas pārsteidzošs. Tieši otrādi – koķetērija ar "zemajām" kultūras sfērām (rūpnieciski ražotiem priekšmetiem, civilizācijas atkritumiem un sārņiem) ir diezgan droša caurlaide uz aktuālās "augstās" mākslas tempļiem. Oriģināli ir kas cits – pasaules māksla, stipri ietekmējoties no zaļo ideoloģijas, polietilēnu – šo naftas industrijas produktu, kas vidē nesadalās, – uzskata par īstu sātana izgudrojumu, turpretim Ģelzis to padara glezniecisku, skaistu, vērtīgu. It kā mākslinieks būtu atgriezies 50. gados (kad viņš vēl nebija dzimis), kad cilvēce korī dziedāja: "aleluja plastmasai!", vai 80. – kad polietilēna maisiņi liecināja par augstāku nēsātāja statusu nekā cūkādas portfeļi.
Trūkst zelta rāmju
Kristaps Ģelzis, protams, labi zina, ka māksla, kurai būtu ērti piekarama "ekoloģiskas kritikas" birka, reizē mēdz būt arī antikapitālistiska un antiburžuāziska un ka praksē tas bieži izpaužas kā īslaicīga, "reciklējama" mākslinieciska produkcija, kas sagādā krietnas galvassāpes muzejiem un kolekcionāriem, kuri to iegādājušies un apņēmušies saglabāt mūžībai. Ģelzis rīkojas tieši pretēji – viņš jau sākotnēji piešķīris apgleznotajam polietilēnam klasisku gleznu formātu un izskatu – trūkst tikai zelta rāmju! Varbūt tā ir patiesi ellišķīga ironija no mākslinieka puses, sak, pērciet šos atkritumus, sargājiet kā acuraugu, tikpat tie nekad nesapūs? Punkti uz izstāžu zāles sienas, kas liecina, ka darbi jau iegādāti, vēsta, ka, visticamāk, tā arī būs. Tādā gadījumā kritika ir vērsta pret priekšstatu, ka mākslinieka pieskāriens pat tukšu iepakojumu spēj pārvērst iekārojamā precē.
Gleznieciskās kvalitātes, kuras Kristaps Ģelzis spēj izvilināt no necilajiem materiāliem, ir tiešām apbrīnojamas. Darbā Karogs krāsas šķiet klātas kā ar špahteli (iecienīts paņēmiens eļļas glezniecības virtuozu vidū), citur līmplēve ar pūslīšiem veido nebeidzamas melnpelēkas nianses (Stakans). Vizuāli paradoksi, kalambūri... Dreļļu raksti savienojumā ar dažādiem lāsumiem un zaigojumiem nobāl pret Zirga deķi, kurā plēves kārtojums izskatās pēc gleznas, kas izskatās pēc gaļas (šo es pieskaitītu absurda žanram).
Pazīstamas problēmas
Gleznoto motīvu attiecības viscaur ir aktualitātes un ironijas piesātinātas – gleznotiem galvaskausiem pa virsu uzlīmēta no interneta klipiem pārceļojusi zīme "atpakaļ" – kā melns joks par mirušo augšāmcelšanās tēmu, bet līdzīga zīmīte "noņemt skaņu" rotā Nezināma latvieša interviju.
Vispār izstādi droši var dēvēt par latvisku – ne tikai izsmalcināti gleznieciskās noskaņas dēļ, ko latvieši labprāt prezentētu pasaulei kā īpašu vērtību, ja tikai kāds to spētu saprast, atrautu no satura, bet arī pateicoties viegli atpazīstamām "skartajām problēmām" – patiesi, ieraugot žūpu ar vainagu (Jāņi), skatītājs pie sevis iesauksies: "Nebrauc dzēris!", pie Latvijas karoga ar sēru lenti (Karogs) retoriski jautās: "Vai gan mums nav pārāk daudz sēru dienu?", pie Lielceļa pagremzīsies par bedrainajām ielām, bet, redzot klavieres ar uzķēpātu rupjību (pie kurām sēž pats maestro?), iekšēji vaimanās: "Par ko gan Ušakovs pārvērtis mūsu ziemeļu metropoli?!". Gleznas Kūla un Jaunās pases tematiski ir ārpus konkurences. Respektīvi, auditorija ir aicināta atkārtot visu iespējamo pseidoaktualitāšu repertuāru, ar ko mūs cienā žurnālistu fantāzijas trūkums. Vai tās gan nav apbrīnojamā saskaņā ar polietilēna ielaušanos garīgo vērtību pasaulē?
2013
K. Ģelža izstāde galerijā Māksla XO