Režisora Staņislava Tokalova dokumentālā filma Viss būs labi ir pārsteidzošs darbs, kurā režisors ir atradis pareizo rakursu, kādā ar cieņu tuvoties izpratnei par Latvijas krievu kopienas dzīvi, nemeklējot vainīgos vai attaisnotos. Filma Viss būs labi tika pirmizrādīta dokumentālo filmu festivālā Artdocfest/Riga. Tas ir ļoti personīgs režisora darbs: Staņislavs Tokalovs ir dokumentējis dažādu paaudžu sieviešu dzīvi savā ģimenē, pievēršoties sociālpolitiskiem jautājumiem un Latvijas krievvalodīgo kopienas identitātes meklējumiem.
Atvērti un godprātīgi
Veidojot savas ģimenes portretu dažādu politisko un sociālo notikumu kontekstā, Staņislavs Tokalovs ir patiešām drosmīgs. Ne tikai tāpēc, ka šādas filmas skatītājiem atklāj kaut ko pašam autoram tuvu, bet arī tāpēc, ka tas pieprasa no viņa pastāvīgu un kristālskaidru atklātību bez iespējas atkāpties. Sarežģītākais ir noturēt to visas filmas garumā, ļaujot skatītājam gan vērot notiekošo, gan saprast autora pozīciju. Tas režisoram ir izdevies ar vieglu, taču kritisku un analītisku pieeju.
Filmas struktūra veidota ap 9. maija un Jaungada sagaidīšanu – šajos mirkļos skatītājs sajūt ne tik vien tuvināšanos galvenajiem varoņiem, bet arī būšanu ar viņiem. Staņislavs Tokalovs ir iemūžinājis šos notikumus četru gadu garumā, un filmā laiks visās nozīmēs ir viņa sabiedrotais. Autors, izmantojot šo notikumu raksturu, iekodējis tajā gan savu personīgo nostāju, gan vieglu humoru, kas robežojas ar traģikomismu. Gadu no gada, par spīti pārmaiņām 9. maija un Jaungada sagaidīšanas norisēs, viņa dokumentētie cilvēki turpina dzīvot tajā ietvarā, ko viņi pazīst, bet kas citiem ir kļuvis nesaprotams un svešs. Režisoram ir izdevies notvert laiku dažādos "agregātstāvokļos": sarunās, laimes brīžos un izmisumā. Likteņu esenci režisors meistarīgi spējis gan godīgi parādīt, gan vērtēt. Tajā netrūkst viņa paša maiguma, iejūtības un cieņas pret sev tuvajiem.
Filmas autors ar vitālu asprātību un skaidras trajektorijas nopietnību adresē jautājumus gan Latvijas gandrīz pusmiljonu lielajai krievvalodīgo kopienai, gan sabiedrībai kopumā, turklāt dara to ar apbrīnojamu atvērtību un godaprātu pret filmas varoņiem un skatītājiem.
Filmas Viss būs labi seansi notiks kinoteātros KSuns, Kino Bize, Splendid Palace un Forum Cinemas.
Dzīvības apliecinājums
Dokumentālā filma Austrumu fronte ir režisoru Vitālija Manska un Jevhena Titorenko kopdarbs, kurā ir dokumentētas Ukrainas brīvprātīgo medicīnas bataljona Госпітальєри brigādes gaitas pirmajā pusgadā pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada februārī. Austrumu frontes pasaules pirmizrāde notika šā gada Berlīnes kinofestivālā, vēlāk filma tika izrādīta arī Latvijā. Galvenokārt tā veidota no videomateriāla, ko uzņēmis Jevhens Titorenko. 2014. gadā, kad Krievija okupēja Krimu, viņš pievienojās brīvprātīgo medicīnas bataljonam, un viņš ir tas cilvēks, kurš skatītāju izved cauri tam, ko pats ir redzējis un pieredzējis, būdams aktīvas karadarbības centrā.
Austrumu fronte notikumu tuvumu panāk ar gariem, nepārtrauktiem kadriem, kas liek sastingt un cerēt uz dokumentēto situāciju pozitīvu iespējamo atrisinājumu. Filma ļauj iepazīt karu nevis caur medijos publicētajiem skaitļiem, kas pēc laika izdzēš empātiju un sapratni par notiekošo, bet cilvēku likteņiem. Intensitāte, kas caurstrāvo filmā atspoguļotos notikumus, liek skatītājiem aizmirst ikdienas sīkumus aiz kinozāles durvīm un vairāk nekā pusotru stundu pavadīt dzīvības un nāves krustpunktā.
Filmā panāktais klātbūtnes efekts ir biedējošs, jo šajā darbā nav jūtams mākslas pastarpinājums. Attēls ir tik kinomākslas nesamaitāts, ka kļūst nevis vienkārši par dokumentu, bet par dzīvības apliecinājumu. Un ne vien dzīvības, bet dzīves kā tādas. Starp kara šausmām, nežēlību, naidu, dusmām un rūgtumu ir arī mīlestība, joki, smiekli un – galvenais – ticība labajam un tā uzvarai pār ļauno. Lai cik paradoksāli varētu šķist, šī filma daudz vairāk ir par dzīvošanu, nevis miršanu. Nāve ir klātesoša, bet tā neaizēno pilnasinīgas dzīves brīžus. Austrumu fronte parāda ne tikai to, ka cilvēki riskē ar dzīvību, lai aizstāvētu savu zemi un tiesības dzīvot neatkarīgā un brīvā valstī, bet arī to, ka viņi dzīvo arī tad, kad nāve ir tik tuvu. Tas ir viens no galvenajiem šīs filmas panākumiem.