Lārsona triloģijas Millenium ekranizāciju recenzija. Triloģija par pūķiem

Aizrautīgi romāni! Kas notika ar iecerēto ceturto daļu, kas jau bijusi uzmetumā pirms Lārsona naves?

Nestrīdos, nu nemaz nestrīdos - skandināvu detektīvromāns ir īpašs fenomens par ko monogrāfijas un disertācijas rakstīt. Tiktāl te viss pateikts pareizi. Tikai, kāds Millenium triloģijai ar to sakars. Vai kāds vēl atceras ka 2003 gadā Lārsons nokrita uz ielas beigts paguvis uzrakstīt trīs no iecerētajiem desmit detektīviem MELNRAKSTĀ, piedodiet, ka bļauju. Romāni patiesībā ir sižeta uzmetumi, ko bija paredzēts desmitreiz labot, no šejienes arī to dīvainības. Nu padomājiet, pirmais romāns sākas ar to, ka zviedru Lato Lapsas analogs Blūmkvists tā īsti nav dzirdējis par G-24 zviedru variantu. Salandere spēj spiegot, būdama sociopāte un lecot acīs katram garāmgājējam. Kas nesaprata - ar tādu raksturiņu viņa arī hakerēt nespētu. Miljonārs, ko reizi mēnesī drukā zviedru ''Privātā dzīve'' spēj slepus braukāt pa valst slepkavojot. Utt. Protams, ja Lārsons paliktu dzīvs, to visu nogludinātu, bet tā nu sanāca. Pasaka uz Zviedrijas fona, bet diemžēl tikai pasaka, jo algotais antifašists Lārsons saskata nacistus uz katra zviedru stūra, valstī, kur tos savulaik nespēja atrast pat zviedru valodas un tikumu zinātājs Hermanis Gērings.