Ironiskas bufonādes meistari
Jau ar pirmajām Šostakoviča simfonijas skaņām katram klausītājam skaidrs, ka sekos kaut kas īpašs un nebijis. Tā arī notiek, jo Mariss Jansons neiet ierasto ceļu un simfonijas pirmo daļu, ko parasti interpretē kā cikla nozīmīgāko daļu (jo laika ziņā tā aizņem pusi visa skaņdarba), iesāk tikai kā izvērstu ievadu, kas pilns dziļu pārdomu un atsevišķu, lieliski izpildītu koka pūšaminstrumentu grupas mūziķu solo.
Pirmā daļa it kā nav pati par sevi, bet sagatavo otro daļu, kuras žanrs skerco parasti apzīmē vieglu un jautru mūziku, taču tā īstenā Šostakoviča ironijā kļūst par cikla smaguma centru un kulmināciju, izšķiršanās punktu, kad taps skaidrs – turpināt cīnīties vai padoties. Šāda izšķiršanās dzīves laikā visai bieži bija jāpiedzīvo arī pašam komponistam, jo viņa attiecības ar padomju varu nebūt nebija vienkāršas. Arī šī simfonija, kas sākotnēji iecerēta par godu Ļeņinam, ļauj katram no mums uzdot jautājumu sev – labāk nodot savus principus un pakļauties vai turpināt nežēlīgu cīņu bez prognozējama galarezultāta.
Gan Dmitrijs Šostakovičs, gan Mariss Jansons raduši vienotu atbildi uz šo jautājumu, jo trešajā daļā top skaidrs, ka ikkatrs spēj uzlikt paklausīgu masku, savus uzskatus neaizmirstot, bet noglabājot dziļi sevī. Šāda izlikšanās muzikāli ir nepārprotami skaidra – galējie instrumentu paveidu reģistri (piccolo klarnetes pretnostatījums basklarnetei), šķīvju nepārtrauktie sitieni, pārspīlēti ātrais temps un diriģenta īpaši veidotais paātrinājums beigās katram mūzikas pazinējam liek saprast, ka komponists ironiski smejas par visiem. Tik uzspēlēta bufonāde nepadodas katram, taču Mariss Jansons pārliecinoši ved klausītājus tai cauri un beigās uzvaroši noiet no skatuves ovāciju pavadījumā.
Jūtas nevajag izkliegt
Šostakoviča Sestajā simfonijā Mariss Jansons ar orķestri ir kopā, taču paši par sevi, nedomājot par publiku, turpretim Čaikovska mūzikas interpretācijā viņi kļūst par mūsu tuvākajiem draugiem, kas gan atklāj savus ilgi glabātos noslēpumus un slēptākās vēlmes, gan uzmundrina un motivē, gan atzīstas, ka dzīve ir nepanesami grūta. Izpildījums ir spilgtu kontrastu pilns, tas bieži nonāk emocionālās galējībās no skarba dramatisma līdz sajūsminātam lirismam, taču viss ir īsts un patiess.
Simfonijas ievads biedē. Tas skan kā pēdējie vārdi uz nāves gultas – tik klusināti un traģiski. Šāda noskaņa nesaglabājas ilgi, jo, lai gan galvenā partija satraukumu nemazina, blakus partijā notiek brīnums – tā ir tik trausla, maiga un neaizskarama, lielas mīlestības un sajūsmas pilna. Liekas, ka diriģents mums atklāj kādu savu nevienam nezināmu noslēpumu, tādēļ rodas īpaša uzticēšanās un tuvības sajūta, jo ar svešiem par tādām lietām nerunā. Zināms, ka komponists šī posma beigās, klarnetes solo noslēdzoties, iecerējis ārkārtīgi klusinātu dinamiku (ppppp), ko Marisa Jansona vadītais orķestris arī spēj sasniegt, jo jūtas nevajag izkliegt – lielāku iespaidu atstāj tieši čukstos izteiktas skaņas.
Nezaudējot sasniegto lirismu, otrā daļa ir dejiska un dinamiska, taču nu jau emociju ir tik daudz, ka čuksti vairs neder, sajūsma plūst pāri malām, un dažbrīd liekas, ka Mariss Jansons no aizrautības nedaudz palēksies un pacelsies gaisā. Ir aizmirstas visas rūpes un šķēršļi, tāpēc trešajā daļā mūsu jauniegūtais draugs pievēršas publikai un tās pašapziņas celšanai. Tiek sniegta tik liela enerģijas, motivācijas un spēka deva, ka daži zālē sēdošie pat aizmirst etiķeti un smalkās manieres, kas liedz aplaudēt un gavilēt starp simfonijas cikla daļām.
Uz šāda skaista pacilājuma viļņa viss arī būtu noslēdzies, ja vien... ja vien ceturtā daļa nebūtu atgādinājusi skarbo ikdienu un atgriezusi mūs reālajā dzīvē. Maestro Jansona rādītās sāpes ir tik lielas, ka šķiet – viņam uz pleciem ir visas pasaules problēmas. Fināls ir neuzvarama pesimisma pilns, nav ne mazākā cerības stariņa, taču diriģents cīnās līdz galam. Kaut arī skumja, tomēr šī daļa ir kā mierinājums visiem Latvijas mežradzniekiem, kuru izpildījuma nepilnības tiek bieži apspriestas, – neuztraucieties, ne viena vien tehniska kļūme gadās arī pasaules augstākās klases orķestra pūtējiem.
Ovācijas nerimstas, un diriģentam nākas paklanīties piecas reizes. Skaidrs, ka lielākā daļa klausītāju uztvēruši vēstījumu un sajutuši īpašo tuvību, ko Mariss Jansons, nežēlojot emocijas un spēku, mums piedāvāja.