Kad domāju par Mika Mitrēvica darbiem, it īpaši tiem, kas tapuši pēdējā laikā, man nāk prātā ļoti smalkas, nebanālas, telpiskas struktūras ar grūti aprakstāmu formu – it kā vienkāršu un sarežģītu vienlaikus. Tās atsevišķās virsotnes jeb galējie punkti savā starpā ir savienoti galvenokārt caur mākslinieka piedzīvoto, dzirdēto un redzēto, taču darbus vienojošais motīvs paliek izkliedēts. Tvertie iespaidi veido haotisku zīmējumu, tādu pašu, kādu zīmē dzīve, kuras nejaušajos iespaidos, sakritībās un garāmgājējos mākslinieks rod radošo impulsu. Viņš drīzāk iejuties nevis radītāja, bet uzmanīga vērotāja lomā.
Darba sākums bez ziediem
Tradicionālas mākslas prakses izgriešana uz āru raksturo arī projektu Septiņas ceturtdienas, kas tika sākts 29. novembrī. Atklāšanā mākslinieks parasti atrāda paveikto un saņem par to ziedus un uzslavas, Mika Mitrēvica gadījumā šis ir tikai darba sākums, turklāt personālizstādes aktuālo saturu viņš ļauj noteikt nejauši izvēlēta skatītāja iegribai. Katra nākamā ceturtdiena (izstāde ir vaļā tikai reizi nedēļā) iezīmēs atkal jaunu, negaidītu pavērsienu.
29. novembra vakarā, ienākot galerijas telpā, skatītājam pretī vērās plakāts ar 44 ailītēm – katrā ierakstīta kāda īsa idejas piezīme. Blakus caurspīdīga urna, kurā jāiemet savs biļetens ar sešiem atķeksētiem kvadrātiņiem, kas noteiks, kuras idejas tiks realizētas šajā kārtā. Plkst. 20.30 telpa jau bija stāvgrūdām pilna. Šķiet, visi klātesošie bija izdarījuši savu izvēli, turklāt smieklīgi – tie, ar kuriem man iznāca aprunāties, pauda cerību, ka tiks izvilkta tieši viņu loze. Vai tas par kaut ko neliecina? Piemēram, par vēlmi būt līdzdalīgam un nozīmīgam, bet, iespējams, tikpat saistoša šķita arī iespēja atnākt pēc nedēļas un salīdzināt mākslinieka veikumu ar to iedomāto mākslas darbu, kas tapis katra iztēlē.
Bez muzeja
Izvēloties izlozes stratēģiju, mākslinieks tās formu šoreiz bija traktējis ļoti atraktīvi, tomēr pārāk brīvi. Manā izpratnē trūka divu būtisku elementu. Pirmkārt, izlozei bija jānotiek precīzi noteiktajā laikā (kāda māksliniece, kas stāvēja man līdzās, izteica no Harija Potera patapinātu domu, ka visas lapiņas, kas iemestas urnā pēc norādītā laika, varētu pašas no sevis aizdegties). Otrkārt, izlozi māksliniekam nevajadzēja veikt pašam, bet, stingri ievērojot koncepcijas tīrību un savu neitralitāti, uzticēt to kādam citam, piemēram, jaunai un pievilcīgai meitenei, kādas parasti var redzēt izlozēs, ko translē Latvijas televīzija.
Šoreiz tika izvilkta biļete, kurā atķeksēta visa pirmā rinda. Mākslinieka komentārs: "Paldies autoram, lieliska izvēle (1, 2, 3, 4, 5, 6)! Sajūta, ka katras nedēļas darbu atlase ir pārsteigums arī man pašam, ir superīga!" Seši mākslas darba elementi tiks apvienoti kādā struktūrā – tā galējie punkti nu ir zināmi, bet saturs pagaidām slēpts līdz nākamajai ceturtdienai, kad mākslinieks saņems atkal jaunu uzdevumu. Turklāt nav skaidrs, vai maz būs iespēja visu septiņu nedēļu veikumu skatīt vienuviet, – lai arī pēdējā ceturtdienā ir paredzēta noslēdzošā ekspozīcija, mākslinieks pagaidām šaubās, vai tajā tiks ietverti visi šajā laikā tapušie darbi, jo īpašas vēlēšanās taisīt "muzeju" neesot.
Cikli un standa riti
Man liekas, ka šajā projektā ir pieteiktas divas svarīgas lietas, kuru izvērsums ir atkarīgs no tālākās notikumu gaitas. Pirmkārt, aktualizēts jautājums – ko īsti mēs saprotam ar mākslinieka profesiju. Saņēmis uzdevumu, Miks Mitrēvics strādā, lai pēc nedēļas "atskaitītos" par paveikto. Ikviens tātad var pieredzēt, kā top mākslas darbs laika posmā, kas sakrīt ar biblisko pasaules radīšanas ciklu. Loģisks, lai arī pārspīlēts šīs pieejas turpinājums būtu uzstādīt videokameru mākslinieka darbnīcā, lai viņa radošo rosīšanos varētu uzraudzīt arī tiešsaistē. Brīvprātīgi piekrizdams šādam darba grafikam, kurā uzsvars tiek likts uz to, ka no mākslinieka gaida "galaproduktu", Miks Mitrēvics sniedz savu ironisko artavu pazīstamajā diskursā par "mākslas pienesumu tautsaimniecībā". Protams, daudz kas ir atkarīgs no reālā mākslas darba un tā (ne)atbilstības kādiem "standartiem", par ko pašreiz spriest nevaru.
Otra lieta, uz ko mudina izvēlētais izstādes formāts, ir darbu satura atvērtība. Māksla šeit tiek izprasta kā modulāra sistēma, kurai kaut ko var likt klāt, veidojot arvien jaunas kombinācijas. Tās nepārtraukti balansē starp reālo un imagināro, jo arī visas nerealizētās idejas kaut kādā ziņā veido konkrēto darbu jēgu. Tas nozīmē arī, ka pateikt, kurā brīdī darbs ir pabeigts, vairs nav iespējams. Savukārt mākslinieka atkāpšanās skatītāja izvēles priekšā (šo paņēmienu Miks izmantojis jau agrāk) varētu būt šarmants flirts ar "pasūtījuma" mākslas ideju. Jā, galu galā – vai tad lielais laimests, kas tiek izlozēts katru ceturtdienas vakaru, patiesībā nav par ekskluzīvo iespēju uz mirkli iejusties turīga renesanses laika flāmu tirgotāja ādā, kurš pasūta savas ģimenes portretu kādam slavenam māksliniekam?
Septiņas ceturtdienas
Miks Mitrēvics sadarbībā ar Kristīni Kursišu.
Laikmetīgās mākslas centrā kim? no 29. novembra līdz 10. janvārim, atvērts tikai ceturtdienās. Rīgā, Maskavas ielā 12/1.