Mīlēt tukšumu. Iestudējuma Parīzes Dievmātes katedrāle recenzija

Zigmara Liepiņa opera ar Kaspara Dimitera libretu pēc Viktora Igo romāna Parīzes Dievmātes katedrāle Nacionālajā teātrī sākās. Orķestris MOTO deva vaļā no visa spēka. Dramatiskajam teātrim tas bija krietni par skaļu. Pat Dita Lūriņa, aktrise ar labu balsi un lielu pieredzi muzikālās izrādēs, pārforsēja, un viņas tēlojums Gudulas lomā bija pārlieku saspringts. Saskaņā ar mūziku spēja strādāt tikai divi izpildītāji - Daumants Kalniņš (Kvazimodo) un Mārcis Maņjakovs (Klods Frolo). Viņu dēļ arī iesakāms šo Indras Rogas iestudēto izrādi apmeklēt.

M. Maņjakovs un D. Kalniņš spēj savienot dramatisku tēlojumu ar dziedāšanu tā, ka tās viena no otras izaug, viena otru papildina - pārdzīvojums ir tik spēcīgs, ka, šķiet, runātos vārdos vien izteikts, tas zaudētu savu mērogu.

Gudri aktierdarbi

D. Kalniņš Kvazimodo lomā izdara neiespējamo - viņam ir sakropļota miesa (distrofijas dēļ nevaldās locekļi un sejas panti) un harmoniska dvēsele, kas burtiski izstaro gaismu. Šī tēla uztveres procesā skatītājā par prioritāti cīnās acis (precīzas klīniskās ainas izpausme ir pretīga) un ausis (dziedājumā atskan pārpasaulīga skaistuma notis). Taču atdalīt nav iespējams - «jāņem» viss komplekts. D. Kalniņa Kvazimodo ir ļoti jauns, vēl gluži zēns, bet jau samierinājies ar pasaules nežēlību; viņš nemaz nav pārsteigts, kad viņu cietumā piekauj, jo uzskata - tāda ir viņam lemtā pasaules daļa. Ar šo skatītāja sirdi sāpinošo gluži vai moceklības pasivitāti jaunais aktieris gudri sagatavo sava tēla aktivitāti, glābjot Esmeraldu. Mīlestība uz meiteni Kvazimodo dzīvē kļūst par ko nesalīdzināmi nozīmīgāku nekā viņa paša personība.

M. Maņjakovs, smalki izjūtot Z. Liepiņa mūziku, Klodu Frolo no melodramatiska ļaundara - seksuālu dziņu trenkāta garīdznieka, kurš agresīvi vajā Esmeraldu, pārvērtis par dziļi dramatisku tēlu, kas pelnījis sapratni un pat līdzjūtību. Kad M. Maņjakova Klods Frolo dzied, rodas paradoksāls iespaids, ka mūziku ir radījis nevis komponists, bet tēla pārdzīvojums: telpu piepilda vientulības, kaisles, vīrišķīga spēka viļņi. Šo Klodu Frolo pie Esmeraldas arī saista mīlestība, ne tikai iekāre, taču tā ir smaga, smacējoša, jo garīdznieks ar to cīnās kā ar grēku.

M. Maņjakova un D. Kalniņa darbs apliecina, ka Z. Liepiņa operas iestudējums varēja kļūt par patiesi saviļņojošu teātra mākslas darbu.

Kāpēc tā tomēr nav noticis?

Tāpēc, ka režisore operu nevis interpretējusi, bet pavirši ilustrējusi. Kopējā ne-estētiskā posta galveno cēloni neviļus atklāj kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone, NT mājaslapā uzteicot režisori, ka tā viņai neko nav diktējusi. (Bet kostīmi taču no saka gan darbības laiku, gan vidi.) Ja Indrai Rogai nebija savas koncepcijas par kostīmiem, tad viņai nebija arī skaidrs, kur, kad, kā risināsies darbība, un atbildību par šiem svarīgajiem apstākļiem viņa uzvēla māksliniecei. Bet par kostīmiem rodas iespaids, ka tie ņemti no kādas tirgus būdas, kas sezonas beigās izmetusi atkritumu tvertnē poļu «šikuma» fliterēto produkciju. Meičas raibos legingos ar raibām kleitelēm, mūķene īsos faltētos svārkos, Flērdelisa pelēkā krimplēna bezroku kombinezonā.

Neviens negaidīja, tomēr...

Kas tā par vidi, kur norisinās darbība? Kas ir šie cilvēki? Kāds pačukst: tie esot goti. Ja tā, tad par XX gadsimta nogales subkultūru gotiem režisore un kostīmu māksliniece zina vēl mazāk nekā par vēlīniem viduslaikiem - V. Igo romāna darbība risinās XV gadsimtā. Pasarg Dievs, neviens taču mūsu pierastās vidējā teātra aprobežotās inteliģences un neesošo zināšanu apstākļos negaidīja, lai režisore būtu painteresējusies par karnevāla kultūru vai muļķu kultūru, kuru vistīrākās izpausmes tēlotas romānā. Vai par mistērijas, kura pieminēta pat libretā, tradīcijām... Bet ja režisore nevar atšķirt to, ka operas, tāpat kā romāna, masu veido vairākas principiāli atšķirīgas ļaužu grupas (garīdznieki, neviennozīmīgi traktēta tauta, augstākā sabiedrība), kuras ne tikai iemieso atšķirīgu jēgu, bet arī atšķirīgi uzvedas... Uz skatuves ir vienots, lai būtu pieklājīgi, teiksim - dekadentiski ģērbts pūlis, kura eksistences pamatforma ir haotiska grūstīšanās un nekoordinēta lēkāšana. Maldīgi likās, ka pēdējos gados Latvijas teātris ir pārvarējis šo sev tik mīļo muzikālo izrāžu tradīciju... Var tikai apbrīnot, kā M. Maņjakovs un D. Kalniņš uzveduma idejiskajā tukšumā un satriecoši negaumīgajā vizuālajā haosā spēj neizkrist no lomām.

Nav Esmeraldas

Uzvedums nevarēja izdoties arī tāpēc, ka nav Esmeraldas - ne šādas, ne tādas. Neskatoties uz to, ka programmā kā lomas izpildītāja ierakstītā Zane Dombrovska uz izrādi atnākusi laikam bija. Viņa neobligāti pastaigājās pa skatuvi, mīlīgi smaidīja, pat kaut ko dziedāja. Taču tēlu izveidot un vietu sev uzvedumā atrast nespēja. (Kaut gan - kaut cik jēdzīgas mizanscēnas laikam taču vajadzētu radīt režisorei, nevis aktrisei.) Mīlēt tukšumu, liktos, ir ļoti grūti. Taču, kā to pierāda ne tikai D. Kalniņš un M. Maņjakovs, bet arī dzīve, tas tomēr ir iespējams.

Esmeralda vizuāli līdzīgi pārējām anonīmajām pūļa meičām, arī uzvedībā lielas atšķirības nav. Ja nu vienīgi viņa ir kautrīgāka. Tad par ko stāsts? Ka savējai nepaveicās, jo viņa bija drusku par maz kruta?

Ainas, kurās I. Roga pamanās uzorganizēt, kā ļauj spriest viņas izrāde Ideāls zaglis, sev tuvās perversijas, ir vienkārši pretīgas. E. Melbārža sejā, izgoroties kā transvestītam, ir neķītri smīnīga izteiksme (varbūt, ka no neērtības). Mārtiņa Brūvera Fēbs baisajā baltajā parūkā demonstrē kuražētu vīrišķību operas premjera visspilgtāko štampu valodā un skraida kā apsēsts, kad to sadomazo rotaļās ar pletni dzenā Madaras Botmanes Flērdelisa. Lai radītu nemākslinieciskā haosa kulmināciju, iesaistās horeogrāfe Inga Raudinga, sameistarojot deju ar lupatainiem cilvēka auguma izbāzeņiem, kuri tiek mētāti pa gaisu. (Neapvainosim mākslinieci ar aizdomām, ka tā varētu būt neveiksmīga Nāves dejas imitācija.)

Sarūgtina arī Reiņa Suhanova dekorācijas. Netīri zilgani tonētās konstrukcijas mums tiek prezentētas kā gaišā silti pelēkā akmens katedrāle. Apšaubāma iecere ziemas dārza nepārspējamo krāšņumu atveidot ar ziedu ornamentālikā izlocītu metālisku režģi. Telpiskā ziņā neveikls un jēdzieniski pārprotams baznīcas telpā ierīkotais dzelzs stieņu cietuma būris. Bet kronis visam ir leģendārās katedrāles slavenās rozetes miniatūrais atveids, kas finālā tiek mētāts no rokas rokā.

Pirmizrādē publika stāvēja kājās un vētraini aplaudēja. Teātrim pašam jāizlemj, vai gremdēties masu eiforijā, vai mēģināt paskatīties acīs reālajai ainai.