Tēlnieks Teodors Zaļkalns savulaik sacījis, ka “Medaļa ir mazs piemineklis mūžībai,” un ir interesanti tagad aplūkot, to, kas tad tika iemūžināts, precīzāk – ko mākslinieki uzskatīja par svarīgu un saglabājamu. Vai tās būtu latviskās vērtības kā Gitas Mergupes “Maizes ceļš I - VII” (1986) un “Staburadze” (I – III), ģimene, kā Ligitas Ulmanes – Frankēvičas “Jums meita” (1986), iedvesmojošas personības Latvijā un pasaulē – I. Līča “R. Blaumanis” (1985), Valentīnas Zeiles “Ļevs Tolstojs” (1981) un “Rafaello Sanzio” (1975), Jāņa Strupuļa “Ojārs Vācietis” (1987) vai Bruno Strautiņa “A. Čaks” (1981), “El Greko” (1976).
Zināma medaļas “evolūcija” parādās arī izstādē – sākot ar “stoiskākiem” māksliniekiem kā Kārli Baumani un Jāni Strupuli, līdz pat tādam plastiskumam un ārpus-plaknes domāšanai kā Bruno Strautiņam. J.Struplulis un B.Strautiņš ir vieni no zināmākajiem tēlniekiem medaļu jomā, abi bieži tiek nostādīti kā diena pret nakti savā stilā un attēlošanas paņēmienā. Tas jau ir gaumes jautājums – kurš nu katru uzrunā vairāk, bet meistarību abu darbos noliegt nevar. Vienīgi jāatzīmē Strautiņa medaļu ir dinamiskums un burtiskā “iziešana ārpus rāmja” pat tīri tehniskā ziņā – viņš ir vienīgais, kurš savā medaļā “Bastards” (1986) izmantojis plastmasu.
Vēl viena izstādes neparastā iekārtojuma priekšrocība (paredzēta vai nejauša) ir iespēja apskatīt medaļas otru pusi. Izrādās, ne tikai gleznotājiem dažkārt padodas nejaušs mākslas darbs uz paletes, bet arī tēlniekiem – dažubrīd medaļu “neglītā” puse šķiet tikpat fascinējoša kā “īstā”. Liekas, ne tikai uz šādu nejaušību, bet arī procesa novērtēšanu aicina ekspozīcijas dizaina autors Igors Dobičins izstādot medaļu atliešanas formu. Viņš ir viens no pārstāvētajiem mazo formu tēlniekiem, kopā ar Aivaru Gulbi, Juri Mauriņu, Ligitu Ulmani-Franckeviču, u.c. Vēl viens interesants izstādes elements ir Ļeņina portreta cilnis, kurš attiecībā pret pārējo izstādes konceptu vairāk simbolizē “ārējo” vidi jeb valdošo kārtību, kamēr medaļas atrodas savos “inkubatoros”.
Tas, kā mazo formu tēlniecība kļuva aktuāla Latvijā ir stāsts, kas saistīts ar izstādi Budapešatā 1973. gadā, ko bija iespēja apskatīt arī dažiem mūsu māksliniekiem. Tajā tika eksponēti darbi līdz 90 cm augstumam. Šie nosacījumi “atbrīvoja rokas” arī Latvijas tēlniekiem un deva iespēju veidot darbus, kuri citādi varbūt nemaz nebūtu tapuši. Piemēram, Aivara Gulbja “Ola” (1969), Harija Fišera “Sasniegsim!” (1973), u.c. Kā pamatojums izstādīt mazo formu tēlniecību kopā ar medaļām ir mijiedarbība abu starpā, savā tapšanas laikā un arī izstādes ietvaros. Tomēr mazās formas šajā izstādē nenoliedzami atkāpjas medaļu priekšā. Ekspozīcijas pirmajā plānā ir medaļas, kamēr mazās formas spēlē pavadošo lomu.
Balss no nekurienes kopumā par sevi atstāj paliekošu un intriģējošu iespaidu, bet ir detaļas, ko nevar neievērot. Neloģiski izkārtotās anotācijas pie darbiem, nenumurētās medaļas, pavirši pārrakstītie nosaukumi un iztrūkstošie gadskaitļi. Izstāde aizmirst par skatītāju. Un ne tikai – tikai reto mazās formas darbu var uztvert kā apaļskulptūru, lielākā daļa ir novietoti virs acu augstuma, ar vienu pusi pavērsti pret sienu.
Tomēr Balss no nekurienes caurvijošā ideja un galvenais trumpis, ir ar laikmetīgu un intriģējošu noformējumu vēstīt par saturu, kas apvīts ar aizspriedumiem. Tradicionāli “garlaicīgās” izstādes parādīt jaunā pagriezienā un mainīt cilvēku skatījumu uz Latvijas mākslinieku atstāto mantojumu ir spēja, kas netiek pieteikami novērtēta un kuras parādīšanās ir kā patīkams pārsteigums, izceļams un unikāls.