Galvenais ir spēt uzrunāt – Elīna Garanča atbild Latvijas Televīzijai nosacītajā atelpas brīdī starp diviem vienā dienā, 10. oktobrī, Liepājā nodziedātajiem apjomīgajiem Roberta Šūmaņa, Johannesa Brāmsa un Sergeja Rahmaņinova mūzikas koncertiem, vaicāta par skatuves mākslinieka uzstāšanās jēgu un galveno mērķi.
Mūsu operdīva, kura Covid-19 aizslēgto iespēju dēļ vēl nav paspējusi uz skatuves nodziedāt ilgi iecerēto, vokāli un emocionāli vērienīgi dramatisko Amnerisas lomu Džuzepes Verdi Aīdā, patlaban tikpat nopietni iedziļinās vokālās kamermūzikas pasaulē. No liela mēroga "stājmākslas" uzmanība pārslēgta uz koncentrētas izteiksmes mazformātu un tā emocionālo ietilpību. No "romāna" personāža operas tēlu sistēmā – uz stāstiem, kuri pārliecinoši jāizstāsta vien dažās minūtēs katrā dziesmā. Šķiet, ka sarunai kamermūzikas formātā kā radīts ir arī dīvainais pandēmijas laiks, kas piebremzējis ikdienas skrējienu un liek dziļāk ielūkoties katram sevī un tuvākajos.
Romantisma pasaule
Šī bija Elīnas Garančas pirmā uzstāšanās Liepājas koncertzālē Lielais dzintars (13. oktobrī – arī Latgales vēstniecībā Gors). Viņa muzicēja kopā ar izcilo skotu pianistu, pieredzes bagāto koncertmeistaru Malkolmu Martino, kurš sadarbojas ar daudzām vokālās mākslas zvaigznēm. Latvijas publikai viņi piedāvāja krāšņu pamatīga apjoma programmu. Koncerta sākumā nodziedājusi Roberta Šūmaņa ciklu Sievietes mīla un dzīve, Elīna Garanča turpināja ar deviņu Johannesa Brāmsa dziesmu izlasi un noslēdza vakaru ar septiņām Sergeja Rahmaņinova dziesmām ar Tolstoja, Apuhtina, Mamošinas un citu krievu dzejnieku vārdiem. Programma mērķtiecīgi virzījās arvien pieaugošā emocionālā kāpumā, ko vainagoja īsta stihija – Pavasara ūdeņi ar Tjutčeva vārdiem – un vēl divas brīnišķīgas interpretācijas piedevās, to vidū arī smeldzīgā Nedziedi, skaistule, kurā Elīnas Garančas mecosoprāns valdzināja ar austrumniecisku vijīgumu. Tas viss – viendaļīgā koncertā ar diviem nelieliem klavieru solo iestarpinājumiem starp minētajiem dziesmu blokiem. Pēc tam šādi vēlreiz jau pēc pusotras stundas.
Šī ir romantisma pasaule, taču daudzslāņaina un kontrastaina, un māksliniece pierāda, ka plašu cilvēcisko jūtu un izteiksmes spektru ir iespējams atklāt, arī nelēkājot pa atšķirīgiem stiliem. "Man patīk kontrasti. Vēlos parādīt, ka vēl aizvien varu dziedāt čukstus un būt maiga, liega, dziedāt intīmi," Elīna Garanča skaidro, kāpēc pievēršas kamermūzikai. Viņai tas izdodas pārliecinoši: silti, saviļņoti, patiesi, trausli, apgaroti, svētlaimīgi, cildeni, trauksmaini, melanholiski, pat liktenīgi.
Sievietes mīla un dzīve te sajūtama viscaur, ne tikai Roberta Šūmaņa ciklā ar šādu nosaukumu, jo interpretes dialogu ar mūziku piepilda dziļi personiskas, neviltotas atklāsmes. Dziedātājas balsī skan un plūst gan jaunības pavasarīgais prieks un ilgošanās, gan rezignācija, sāpes un samierināšanās. Skaidri tiek iezīmēta arī tā robeža, kad cilvēkam arvien svarīgāka kļūst kavēšanās atmiņās un pārdomās par mūsu dzīves laiku un vērtībām. Ar šiem vēstījumiem klausītājus uzrunā nobriedusi, pieredzējusi personība, kurai profesionālā meistarība ir instruments, nevis pašmērķis.
Vokālās lirikas pērles
Izraudzītais repertuārs ir ļoti piemērots Elīnas Garančas mecosoprāna balsij, kuras plašais diapazons ļauj tai būt gan piesātināti dziļai un tumšai zemajā tesitūrā (piemēram, Šūmaņa cikla noslēdzošajā dziesmā Tu pirmo reizi mani sāpinājis), gan dzidrai un spodrai soprānu "augšās", ar kādām viņa savulaik žilbināja bel canto meistara Džoakīno Rosīni operlomās (Seviljas bārddzinis, Pelnrusķīte), bet tagad saviļņojoši izgaismoja Johannesa Brāmsa un Sergeja Rahmaņinova dziesmu dramatiskās kulminācijas. Un šīs ir tikai galējās robežas, jau kā pašsaprotama vērtība tiek uztverts Elīnas Garančas vokālais plūdums, elpa, izteiksmīgā intonācija, vokālā skanējuma niansētība.
Māksliniece apbūra ar nesamāksloto skatuves priekšnesumu. Tas ir jo īpaši svarīgs, jo kamermūzikā dziedātājam nav kur paslēpties. Ir tikai viņš pats, kas godīgi un atklāti rezonē izraudzīto autoru mūzikas un dzejas valodai. Ar tukšu, atsvešinātu formu te nevar pateikt neko. Elīnas Garančas un Malkolma Martino uzstāšanās bija patiesa, dziļa un intīma saruna par būtisko. Tas nu ir jāatzīst pat tiem, kuri ārēji atturīgajā, savaldīgajā Elīnā Garančā saskata pavēsu, prāta vadītu māksliniecisko personību.
Malkolms Martino Latvijā spēlēja pirmo reizi, un var tikai apbrīnot viņa spēju muzicēt vienā elpā ar dziedātāju. Ar smalku muzikalitāti un takta izjūtu apveltītais pianists jūt balsi, it kā pats dziedātu. Viņš izvēlas netraucēt un paliek teju nemanāms, taču jūtīgi un izteiksmīgi veido katru frāzi. Īpaši uzrunāja pēcspēle Roberta Šūmaņa cikla noslēdzošajai dziesmai, kas rezumēja cikla dramaturģijas gājumu, atgādinot gaišo sākumu. Savukārt pianista solosniegumā dzied klavieres. Neparasti apgarots atmiņā paliek Roberta Šūmaņa Sapņojums no cikla Bērnu ainas, lai gan šī melodiskā bezgalība pie mums dzirdēta pat Martas Argerihas un Eliso Virsaladzes sniegumā.
Elīnas Garančas un Malkolma Martino sadarbībā ir ierakstīts Šūmaņa un Brāmsa kamermūzikas albums, ko 6. novembrī laidīs klajā kompānija Deutsche Grammophon. Dziedātājas plānos esot arī latviešu vokālās lirikas pērles. Operzvaigznes statuss, prasme uzrunāt un iemantotā starptautiskās publikas uzticība var būtiski palīdzēt pasaulei šo mūziku pamanīt un novērtēt.