Labdien! Ir slikti – blāv uzraksts, sagaidot skatītājus Valmieras 5. vidusskolas zālē. Pasaules gals un citas blēņas – tā sauc režisores Kristas Burānes izrādi, kas gatavota īpaši Valmieras Vasaras teātra festivālam. Pieci jauniestudējumi ar aktieriem klātienē, klausāmizrāde ar četriem maršrutiem, kā arī divas viesizrādes programmā Studentu šķūnis – tāda ir šā gada bilance. Un ievadteikums varbūt attiecas uz šo Covid-19 laiku, bet ne festivālu. Gluži tāpat kā nevaram teikt, ka Krišjāņa Stroda saucienam "Draugi, nav labi!" izrādē Cilts būtu kāds sakars ar festivāla kvalitāti.
Šis bija jau sestais festivāls, kam katru otro gadu ir īpaša bērnu un jauniešu programma. Šogad definētā tēma ir Pasaule cita acīm, deklarējot: "Vēlamies veicināt sabiedrības saliedētību, empātiju un savstarpējo iecietību, kas īpaši svarīga laikā, kad dažādi informācijas lauki, sociālie burbuļi un nepārvarama vara grauj mierīgu līdzāspastāvēšanu." Izrāžu autori lielākoties visai uzskatāmi pozicionējas liberālo uzskatu flangā. Ideālā variantā būtu nesteidzīgi dzīvoties pa festivālu, klausīties arī rīkotāju organizēto sarunu sadaļu, taču sakoncentrētā variantā lielāko programmas daļu varēja aptvert arī divās dienās.
Z un Ž takas
No četriem maršrutiem, kas bija sagatavoti Pamelas Butānes un Ances Muižnieces klausāmizrādei Urbānais safari, iziet izdevās divus, savstarpēji visvairāk saistītos, būtībā tās bija variācijas par vienu un to pašu tēmu, tikai dažādām auditorijām. 11 gadu vecā Sofija Emīlija, kas negrib būt meitene, un 17 gadu vecais Emīls Ričards, kas domā par Dievu un jau ir pārcietis nopietnu depresiju, ir Z un Ž takas galvenie varoņi, vienīgi Z takā uzsvars ir uz Emīla Ričarda vienaudžiem ar autentiskiem ierakstiem, bet Ž taka atspoguļo nelielu drāmu Sofijas Emīlijas dzimšanas dienā, kur viss ir rozā.
Z takas maršruts ir visai garš, tajā gājējam tiek piedāvāts neuzkrītoši pāri sētai ielūkoties valmieriešu pagalmos, vienlaikus risinot gan sižeta līniju, gan klausoties komentārus par paaudžu atšķirībām. Brīžiem tie ir trāpīgi un uzzīmē ļoti vientuļu, zināmā mērā garlaikotu un, godīgi sakot, biedējoši nūģīgu paaudzes portretu, taču mazliet par biežu tomēr ieslīgst didaktikā. No tās gluži brīva nav arī mazākiem skatītājiem domātā Ž taka, kurā dzimtes diskurss tiek projicēts uz sabiedrību kopumā, apgalvojot, ka mūsdienās mēs domājam tā un tā, bet kopējais tonis, pieskaņojoties mērķauditorijai, ir rotaļīgāks, un skatītāji tiek aicināti izpildīt arī dažus ar kustībām saistītus uzdevumus. Divas citas takas bija veltītas tā dēvētajām X un Y paaudzēm. Tiesa, paskatoties ārpus izrādes rāmja, gribas atgādināt, ka liberālās idejas nebūt nav neapstrīdama mūsdienu Latvijas sabiedrības dienaskārtība.
Visas četras takas neizgāju laika, fiziskā spēka un tehnoloģijas kaprīžu dēļ, jo mans mobilais tālrunis kategoriski atteicās ielādēt vairāk par vienu maršrutu, un otro es izgāju ar tālruni, ko aizņēmos no brīnišķīgi laipnajām festivāla darbiniecēm.
Nevainojama tehnoloģiju darbība ir svarīga arī Kristas Burānes iestudējumā Pasaules gals un citas blēņas, un to, ka kaut kas varētu arī nefunkcionēt, skatītāji nojauta pēc personāla lūguma drošības pēc pateikt tālruņa numuru, lai skaņu celiņa "avārijas variantu" saņemtu WhatsApp. Dubults neplīst, bet viss ritēja gludi. Pamela Butāne kā māksliniece piedalījās arī šajā projektā, kura skaņu celiņa autori ir Emīls Zilberts un Mārtiņš Meiers. Mārtiņš kopā ar Jāni Kroni arī vada šo izrādi – ekspedīciju, kurā visi skatītāji tiek sadalīti pa pāriem un piedzīvojuma laikā apgūst četras darbības ligzdas. Kopā ir pieci dažādi maršruti, no kuriem katrs skatītājs iziet tikai vienu.
Kristas Burānes projektiem tas ir raksturīgi – nav vienādas pieredzes, tā ir vai nu līdzīga, vai pat krasi atšķirīga. Katrā īpaši iekārtotajā telpā tiek izstāstīts kāda skolēna sacerēts stāsts (pasaka?) ar pasaules glābšanas elementiem, ko savukārt papildina aktieru balsīs sniegti fakti un instrukcijas, kā konkrētajā telpā jāuzvedas skatītāju pārim – kas jāpaņem, kas jāatver, kas jāapēd, kas jāņem līdzi. Ne tikai tehnoloģiski, bet arī saturiski šis ir ļoti komplicēts projekts, un jautājums ir, cik no uzņemtās informācijas paliek skatītājam prātā, cik lielā mērā visi elementi saslēdzas (man ir bažas, ka ne visi un ne visiem).
Izrādes apvienojošais noslēgums ir katra pāra izstrādātās pasaules glābšanas versijas izvietošana Valmieras 5. vidusskolas muzejā, tas visus apvieno un rada patīkamu pēcgaršu. Pasaule pēc šīs misijas kādu brīdi vēl bojā neaizies.
Plīvošana ar pilsētu
Lai arī Liepājas teātra viesizrāde ietilpst festivāla sadaļā Studentu šķūnis un nav radīta tieši šim pasākumam, par to ir jārunā festivāla kontekstā. (Otru Studentu šķūņa iestudējumu Samsona ceļojums Endīnes Bērziņas režijā, ar kuru viesojās Daugavpils teātris, esmu redzējis tikai ierakstā un sīkāk neanalizēšu.) Pilsētvides kā izrādes darbības vietas iespējas ir neizsmeļamas, bet Kristīnes Brīniņas projektā Upe izrādes ieiešana reālajā dzīves telpā ir ļoti intensīva, kaut vai ar to, ka Valmierai adaptētajā versijā izrāde sākas Centra kapos. Tur netiek izspēlēta aina, tomēr, šķērsojot kapu teritoriju pa galveno celiņu, kreisajā malā pamanāmi divi apkampušies puiši – kā piemineklis. Mēs to atcerēsimies, kad pēc stundas nonāksim pie viena no stāstiem.
Upe ir Liepājas teātra aktierkursa izrāde, kas radīta pēc reāliem liepājnieku stāstiem konkrētā vidē, un atliek tikai apbrīnot radošo komandu par spēju šo atmosfēru pārcelt uz pilnīgi citu, pietiekami atšķirīgu pilsētu. Aizraujošs ir veids, kādā izrādē pastaigā tiek sintezēta Verbatim teātra valoda, stāstot autentiskus stāstus, un horeogrāfija, kas it kā paliek otrajā plānā, bet nevis kā ilustrācija, bet stāsta emocionālais paplašinājums. Turklāt jaunie aktieri pārvietojas un pārģērbjas zibenīgi – tikko mēs Madaru Viļčuku atstājām zem ābeles, bet jau nākamajā izrādes punktā viņa ir priekšā citā apģērbā. Reāli pagalmi, kafejnīca Jauna saule, kurā skatītāji ienāk burtiski līdz pirmajiem āra galdiņiem, soliņš, uz kura sēž kāda valmieriete, kas pēkšņi nokļūst izrādes epicentrā, – inscenētais un realitātē notiekošais saplūst un mijiedarbojas. Gribas redzēt, kā izrāde skan Liepājā.
Īstos pagalmos risinās arī festivāla debitantes Māras Uzuliņas iestudējums Bumba nerunā, kurā Kristians Kareļins un Anastasija Rekuta-Džordževiča izstāsta stāstu par kādu zēnu, kas no pagalma realitātes patveras fantāzijas pasaulē, lai nokļūtu skudru pūznī. Raimonda Ķirķa teksts nav īsti luga, bet stāsts, un režisore ļoti cenšas to iedzīvināt, bet brīžiem arī pārcenšas. Teksts pagalma plašumā ir jāraida ļoti intensīvi, to papildina dažādas darbības, cenšoties pārvarēt statiskumu. Taču kas īsti kaiš Bumbam? Vai viņš nerunā psiholoģiskas traumas dēļ, vai tomēr, kā mudina domāt zīmju valodas lietojums, zēnam ir dzirdes traucējumi?
Kariņš un bučas
Saturiski nozīmīgu vietu festivālā ieņem arī dažādu grupējumu savstarpējā mijiedarbība un konfliktu analīze. Toma Treiņa izrādē Cilts piedalās liela daļa šogad absolvējušā Valmieras kursa aktieru. Tā ir spēle indiāņos, sarunājoties no dažādām valodām kombinētā pidžinā, ko paši dalībnieki diez vai saprot. Aktieru plastika te brīžiem atgādina stilizētu klaunādi, nevis parastu traci pagalmā. Artūrs Dīcis, kurš ir piesaistīts kā dramaturgs, nav īpaši attīstījis sižetu un no šī kašķa izspiedis vien nelielu blakuslīniju par jūtām starp puisi no vienas cilts un meiteni no otras. Aktieri darbojas ar atzīstamu aizrautību, izmantojot arī objektu teātra elementus, tomēr brīdī, kad skatītājs saprot, ka tādā garā viss ritēs uz priekšu, iestājas zināma vienmuļība.
Artūrs Dīcis kā dramaturgs šai festivālā jau otro reizi piedalās arī Lienes Gravas projektā. Pēc Dejas balvu ieguvušā iestudējuma Pus otrs tapis Pus audzis, kurā iepriekšējai dejotāju kopai – Egijai Abarovičai, Ģirtam Biseniekam, Ivaram Broničam un Aldim Liepiņam – pievienojusies arī Elīna Gediņa. Bez teksta, bet ar izteiksmīgiem grafiti (tiesa, ortogrāfijas kļūdu skaits tomēr mudina domāt, cik varoņiem ir gadu) un kustību partitūru radīta izrāde par to, cik grūti puisim ir uzrunāt meiteni, kura viņam patīk, un otrādi. Akrobātiski elementi mijas ar klasiski pazīstamām ainiņām, piemēram, kinoteātrī. Azartiski un patīkami, kaut arī otrās sērijas sajūtu īsti neizdodas pārvarēt.
Vēl viens stāsts par jūtām mērķēts jau vairāk pieaugušiem prātiem. Rafinētu, pašironisku un estētiski nevainojamu priekšnesumu izrādē Marija un zibens sarūpējuši trupas Kvadrifrons dalībnieki. Dramaturga Klāva Meļļa, režisores Paulas Pļavnieces, horeogrāfa Rūdolfa Gediņa, muzikālā noformējuma autora un aktiera Reiņa Botera, kā arī aktieru Ances Strazdas, Sandijas Dovgānes (pēc leļļu kursa absolvēšanas spēlē Rēzeknes Jorikā) un Āra Matesoviča kopdarbs ir aizraujošs, taču arī mazliet biedējošs. Te tā ir – nākotnes paaudze. Mazliet provinciālais brālis Kristofers ar vēl mazgadīgo māsu Mariju pret morāli, seksuāli un visādi citādi ļoti brīvajiem Loti, kuru gaida, un Ansi, kurš nāk līdzi komplektā. Un spēle var sākties tiešā un pārnestā nozīmē, jo spēles laukums ierīkots kā badmintona korti. Angļu vārdiem piebārstītā leksikā pildot samaitātības testu un aizsedzoties aiz bravūras, viņi visi kaut ko meklē, bet atrast īsti nespēj. Smieklīgi un skumji reizē, bet skatīties to visu bija ārkārtīgi aizraujoši gan no satura un aktierspēles, gan telpas organizācijas viedokļa. Pierādījums, ka arī tradicionāla forma – luga ar sižetu un dialogiem – tomēr nav jāsvītro no novatoriska festivāla paņēmienu arsenāla.
Valmieras festivāla izrāžu turpmākā dzīve ir problēma, kas ir risināta, bet nav līdz galam atrisināta. Šogad neizdevās reanimēt Spēlmaņu nakts balvai nominēto Valtera Sīļa futbola drāmu Uzvara ir mirklis, kas tikšot rādīta nākamgad arī ārpus Valmieras. Tomēr garantēti festivāla izrādes redzēt var, uz to atbraucot. Gaidīsim nākamo festivālu.