Kādreizējā tekstilmākslinieka Pētera Sidara jaunrade kopš 90. gadiem ir bijusi lielisks apliecinājums lietišķās mākslas mutācijām objektu, instalāciju, tēlniecības virzienā, ko nereti apvieno ar gana ietilpīgo šķiedras mākslas terminu. Veidojumi no laminētām čūsku ādām, presētas kūdras, metāla stieplēm, karstās līmes pilināšana u. c. pašradītas jauktas tehnikas piešķīrušas Pēterim Sidaram nemitīgā meklētāja, avangardiskā eksperimentētāja tēlu, taču vienlaikus ir risks, ka atkārtojumā pārsteiguma moments var zust un tāpēc allaž jāmeklē kas pilnīgi jauns.
Sveiciens pilinātājam
Izstādē Tveramā kustība gan ir pa druskai no iepriekšminētajām tehnikām, tomēr kāds pārsteigums neizpaliek – var apgalvot, ka Pēteris Sidars savam šķiedras mākslinieka ampluā nu pievienojis arī gleznotāja profilu. Darbi, kas no tehnikas viedokļa (kā krāsas noklātas divdimensiju plaknes) ietilpst glezniecības kategorijā, šoreiz izstādē, šķiet, ir vairākumā. Abstraktā ekspresionisma un tašisma stilistika dominē, tas, protams, nenozīmē arī analogu motivāciju vai sekošanu paraugiem, tomēr par zināmu sveicienu "pilinātājam" Džeksonam Polokam varētu dēvēt Pašportretu darbnīcā (2010) uzskatāmā action painting garā, "portretējot" nošļakstīto grīdu, kurpes un bikšu staras.
Ja Arsenālā notiek personālizstāde, telpu plašums vispirms rosina iztēloties klasisku retrospekciju, kurā kāda autora mākslu var iepazīt no agrīnajiem darbiem līdz mūsdienām, tomēr šis nav tas gadījums. Pamatā eksponēti pēdējo gadu darbi bez pretenzijām pārstāvēt visas izmantotās tehnikas un laikposmus. Laminēto gleznu labirints pirmajā zālē pārsteidz ar to, ka pusi no ekspozīcijas faktiski iespējams aizpildīt ar vienu (kaut daudzdaļīgu) darbu. Košo krāsas triepumu viļņojumi ar nosaukumu Plūsma (tapšanas gadu gan neizdevās ieraudzīt) ir nenoliedzami atraktīvi un varētu īpaši patikt bērniem, bet paložņāt šādu "telpiskojušos" gleznu ielenkumā, šķiet, būtu interesants piedzīvojums ikvienam.
Spontanitātes uzslāņojums
Pilnīgi cits organizācijas princips izmantots otrajā zālē ar daudziem aptumšotiem segmentiem un uz darbiem fokusētiem gaismas kūļiem. Starp apgleznotām plaknēm izkaisīti autonomi skulpturāli objekti. Nosaukumi lielākoties aprobežojas ar vārdiem Kompozīcija, Bez nosaukuma, dažkārt ar frāzēm, ka autoram patīk šī krāsa vai skulptūra. Nekādu skaidrojumu un plašāku komentāru – īsti modernisma garā; arī izstādes anotācija ir gana lakoniska, tajā uzskaitīta virkne izmantoto materiālu un uzsvērtas skatītāju gaidošās poētiskās vai sirreālās sajūtas.
Var arī neuzzināt, ka pelēkos fonus izraibinājušo dīvaino gaišo pleķu iedvesmas avots bijis gana prozaisks – vārnu mēsli, kuru ornamenti kļuvuši par Pētera Sidara aizraušanās objektiem. Efekts ir daudznozīmīgs, tas atgādina gan kādus kosmiskus procesus, gan sirreālus anatomisku detaļu apkopojumus, ko nu katrs spējīgs iztēloties. Daļā gleznu šie pleķi ir ne vairs uzgleznoti, bet nepārprotami uzšļakstīti un uztecināti, veidojot ko ļoti līdzīgu psiholoģijā lietotajiem Roršaha testiem, kam jāatklāj skatītāja fantāzijas – veselīgās vai slimīgās.
Ar šīm šļakatām, kas var atgādināt gan cilvēkus, gan dzīvniekus, gan insektus, Pēteris Sidars apstrādājis audeklus un apģērba fragmentus, kompaktdisku un pats savus personas dokumentus, žurnālu vākus un pat hologrammu – tāds spontanitātes uzslāņojums jebkam. Šļakstu kārtojumi vertikālās rindās vairākos darbos savukārt nepārprotami asociējas ar austrumu hieroglifu simulācijām.
Zināmo stāstu par lietoto plastmasas dakšiņu savākšanu no kafejnīcām ilustrē Skulptūra pie sienas (2007–2010) – sakausētu galda piederumu slānis, kas līdzinās baltai, faktūrainai gleznai, kādas, piemēram, veidojis amerikāņu monohromās glezniecības pārstāvis Roberts Rīmens. Tomēr par to var arī nenojaust, ja nu vienīgi izdodas saskatīt savādajā faktūrā dakšiņu aprises. Kas un kā pārkausēts virknē pelēcīgu plakņu ar tikko manāmu faktūru, paliek noslēpums, zināms vien, ka izmantota plastmasa; efekts ir gluži tuvs minimālismam. Arī vairākas melnas plaknes ar raupju faktūru atšifrējamas kā "plastmasas gleznas", tāpat arī koši violetie veidojumi, kas gan eksponēti pie sienas, taču vairāk atgādina gigantiskus mīklas pikučus. No industriāliem materiāliem un to sakausējumiem gatavoti arī savveida gaisā pakarināti mobiļi, torņi, spaiņu un cauruļu blīvējumi, vertikāli vai horizontāli stiepļu un vadu mudžinājumi, kas atrodas kaut kur pa vidu starp abstraktu tēlniecību un dadaistisku fanošanu par redīmeidu iespējām.
Darbs pašam ar sevi
Izstāde kopumā demonstrē tādu kā apzinātu distancēšanos no visuresošās un citviet pasaulē teju obligātās stāstu paradigmas – proti, lai ieinteresētu publiku, vajadzīgi intriģējoši teksti, kā, kāpēc, kādos apstākļos, ar kādu mērķi un ideju apskatāmais radīts. Var piekrist, ka "Tveramā kustība ir tīra izstāde, kurā krāsa, forma un faktūras ir pašpietiekamas vērtības" (Arta Vārpa, Pēteris Sidars. Tveramā kustība, Studija, nr. 106, 2016, 27. lpp.). Tomēr tas nozīmē arī, ka skatītājs, kurš par Pēteri Sidaru neko nezina (piemēram, ārzemju tūrists, bet ne tikai), aizies, neko neuzzinājis par vārnām, lietotajām dakšiņām un daudz ko citu.
Līdz ar to ekspozīcijas raisītā pēcgarša ir mazliet ambivalenta. No vienas puses, viss šis, daudzuprāt, vecmodīgais XX gadsimta modernisma patoss, ka forma runā pati par sevi, ir simpātisks vispirms ar to, ka rosina indivīdu uz šīs "runas" saklausīšanas piepūli – darbu pašam ar sevi (forma nerunās, ja tai nebūs klausītāja). Taču, no otras puses, tieši šī paša iemesla dēļ darbi var arī nesasniegt savu uztvērēju, paliekot drīzāk dekoratīvu klekšu un mudžekļu statusā.
Pēteris Sidars
Personālizstāde Tveramā kustība
Izstāžu zālē Arsenāls līdz 13. martam