Jau pašā gada sākumā uz kinoekrāniem parādās pirmā Latvijas filma, bet ne tikai ar to ir ievērojams šis darbs – režisores Elzas Gaujas otrā pilnmetrāžas spēlfilma Pastkarte no Romas, pirmajā acu uzmetienā pat viegli komisks, bet vēlāk arvien sāpīgāks stāsts par to, kā divu pastnieku, Alvīnes un Ernesta, dzīvi un mīlestību sāk grauzt Alcheimera slimība, kas pamazām drupina Alvīnes atmiņu.
Aiz ieraduma iezīmējot kontekstu, gribu atgādināt, ka šī jaunā režisore Latvijas kino ainavā ienāk ļoti konsekventi un neatlaidīgi, ar katru jaunu darbu apliecinot jaunas kvalitātes. Varbūt pat nebūtu vērts pieminēt, ka uz ekrāna Elza Gauja parādījās kā Elza Feldmane režisora Andra Gaujas debijas spēlfilmā Izlaiduma gads (2014), viena no skolniecēm Ingas Alsiņas varones audzināmajā klasē, taču nākamais aktrises darbs – dumpīgā mūziķe Emma filmā Nekas mūs neapturēs (2019) – jau izpelnījās Lielā Kristapa nomināciju. Tomēr – vai par laimi – Elza, tobrīd jau Gauja, mierīgi tika cauri dzelteno mediju kaismīgajai interesei par "režisora sievu" un pati sajuta režisorisku aicinājumu, kuru pamanāmi iezīmēja jau ar studiju filmām kinorežijas maģistrantūrā: ironiski asprātīgo un formā neparasto Komandantstundu (2021) un melnbalto dokumentālo īsfilmu Profesors un Gena (2021), kas tika nominēta Lielajam Kristapam kā viena no piecām labākajām studentu filmām.
Paralēli studijām tapa Elzas Gaujas pirmā pilnmetrāžas dokumentālā filma Tikmēr Lucavsalā (2022), kas saņēma Nacionālo kino balvu kā labākā debija, un pirmā pilnmetrāžas spēlfilma Mamma vēl smaida (2022), kurai Lielais Kristaps arī veltīja savu daļu uzmanības.
Pastkarte no Romas tātad bez lielām pauzēm ir šajā virknē nākamais darbs (ar četrām nominācijām Lielajam Kristapam), un visa šī šķietami maniakālā statistika te rindojas viena iemesla dēļ – lai uzsvērtu, ka Elza Gauja ir mērķtiecīgs, ātri un rezultatīvi strādājošs cilvēks, kuram turklāt arī izdodas, un šāda cilvēka darbībai ir vērts sekot līdzi kaut vai tāpēc, ka nedraud nekādi nepatīkami pārsteigumi.
Ieskaties acīs
Toties jo biežāk gadās patīkami pārsteigumi, un pie tādiem – gan ar dažām atrunām – es pieskaitu arī filmu Pastkarte no Romas. Pirmkārt, pārsteidzoša ir režisores un arī abu savu spēlfilmu scenāriju līdzautores prasme ar gaišu vieglumu ievilināt skatītāju nopietnās pārdomās par vissmagākajām tēmām un, kas pats svarīgākais, neatstāt skatītāju tur, tajā smagumā, bet tikpat gaiši izvilkt atkal ārā – kaut vai ar fināla katarsi, kas jūtīgākam skatītājam Pastkartē daudzmaz droši nozīmēs sirsnīgu apraudāšanos. Tomēr te arī pirmā atruna – man jau otrreiz Elzas Gaujas filmā ir iebildumi pret diezgan mākslīgi pielīmētu fināla "speciālo vinjeti", kas noņem jaudu iepriekšējam kadram, patiesajam un ļoti ietilpīgajam filmas finālam. Pirmajā filmā tas bija smaidošās mammas parādes portrets, kas mierīgi varēja nesekot triju māsu sīkajām figūriņām lielas jūras krastā; otrajā arī līdzīga vinjete ir, skatieties paši.
Otrkārt, aktierdarbi. Par to, ka Indra Burkovska tieši tagad, kad laimīgi pārciests pienākums spēlēt diezgan līdzīgas seksīgas skaistules, piedzīvo jaunu, varbūt vēl jaudīgāku kinoaktrises "zvaigžņu laiku", mūs pārliecināja jau viņas atveidotais Jūrnieks Daces Pūces spēlfilmā Bedre (2021), un arī Alvīne ir ar ļoti lakoniskiem līdzekļiem, dziļi un aizkustinoši veidots tēls. Bet tas, ka arī Jānis Jarāns spēj visas pilnmetrāžas filmas garumā atturēties no pienākuma nemitīgi dzīt jokus un nospēlēt skumju un pat traģisku tēlu, – atkal patīkams pārsteigums.
Te arī otrā atruna – man būtu gribējies mazliet vienlīdzīgāku ekrāna laika sadalījumu abu varoņu tuvplāniem un iespējām ieskatīties viņiem acīs; filmā Ernesta tuvplānu ir krietni vairāk – vai tāpēc, ka viņš skaitās adekvātāks un tātad vairāk spējīgs uz pārdzīvojumiem? Tomēr Alvīnes saprašana un nesaprašana par to, kas notiek, ir tikpat satricinoša, par to liecina brīnišķīgais tuvplāns vannā.
Kamēr nav par vēlu
Jocīgi un laikam neloģiski, ka man šīs filmas kontekstā nāk prātā kaut kādi XX gadsimta domāšanas atavismi, kuriem Alvīne un Ernests pat varbūt ir pārāk jauni, un mēs jau galu galā drīz būsim veselu ceturtdaļgadsimtu attālinājušies no tā iepriekšējā. Un tomēr – viņu abu mazā privātmājiņa noteikti ir celta XX gadsimta vidū, kad tur apkārt vēl nekādu daudzstāveņu nebija, un kopš tā laika šķiet iekonservējies gan mājiņas interjers, gan abu varoņu attiecību pamatbūtība, kas patiesībā tikai sakāpina problēmas šodien, – viņu princips šķiet "par svarīgo nerunāt". Tāpēc, tuvojoties nopietnai problēmai, Ernests tikai skatās un klusē, bet Alvīne katrā riskantā situācijā saka: "Kas, tu jocīgs esi?" Tā tas briestošais melnais mākonis katru reizi tiek izmisīgi slēpts zem tepiķa, kamēr izvirst anekdotē – Ernesta drosmīgā apņemšanās pašam pavēstīt Alvīnei pasta priekšnieces skarbo lēmumu – tātad, iespējams, vispusīgi un atklāti izrunāt sarežģīto situāciju – beidzas ar mazdūšīgu sadzeršanos veca drauga kompānijā un naktī dzērumā nomurmulētu: "Tev rīt uz darbu nav jāiet!"
Es, paldies Dievam, nezinu, vai Alcheimera slimniekiem kaut cik palīdz skaidra izrunāšanās jau pie pirmajām aizdomām – iespējams, viņi to ignorē, kā mēs visi ignorējam to, ko negribam dzirdēt un saprast. Bet viena no spēcīgākajām pēcsajūtām, ko atstāj filma Pastkarte no Romas, ir – runājiet! Izrunājiet ar saviem mīļajiem visu, kas vien ir svarīgs un nesvarīgs, runājiet visu laiku, jo vienā brīdī patiešām jau var būt par vēlu!