Teātra kritiķim nav lielāku galvassāpju par "normālām" izrādēm. Par izcilu izrādi ir daudz ko rakstīt. Par ļoti sliktu arī, tikai ir jāizvēlas intonācija – no sašutušas līdz līdzcietīgai. Bet ko teikt par "normālu" izrādi?
Režisors Sergejs Golomazovs kopš 2018. gada rudens ir Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra mākslinieciskais vadītājs. Viņa iestudējumi ir stabili, profesionāli, ar labiem aktierdarbiem, bet tie nav novatoriski un neizraisa skaļas diskusijas. Teātrim, no kura visas skatītāju grupas gaida kaut ko sev piemērotu, šāds mākslinieciski stabils, neprovokatīvs skatījums var būt daļa no zināmas izdzīvošanas stratēģijas. Pie tās var pieskaitīt arī jaunāko Sergeja Golomazova veikumu – versiju par Vudija Allena komēdiju Centrālparka rietumi/Central Park West.
Vairāk nekā komēdija?
Teātra kasei nepieciešamais – faktiski neizbēgamais – iestudējums parādās brīdī, kad mazliet pieklususi viedokļu vētra par to, kādam vispār ir jābūt šim teātrim pašreizējā politiskajā situācijā. Kad Kultūras ministrija nepagarināja līgumu ar Rīgas Krievu teātra direktori Danu Bjorku un paziņoja par gaidāmo konkursu, kurā viņa var piedalīties, bet bez garantētas uzvaras, pār teātri pārvēlās absolūti pretēju viedokļu vilnis. Viens no pārmetumiem, ko saņēma Dana Bjorka, bija pārāk lielais izklaides repertuāra īpatsvars, kas, manuprāt, ir nepamatots pārmetums. Pie izklaides grūti pieskaitīt arī Sergeja Golomazova pēdējo gadu iestudējumus, piemēram, holokaustam veltīto Notikumu Višī pilsētā, kā arī varas un sirdsapziņas tēmas risinājumu izrādē Lai dzīvo karaliene, vivat!. Taču Vudija Allena darbs gan ir nepārprotama izklaides produkcija, lai kā režisors teātra mājaslapā reflektētu par to, ka, "ja parokas dziļāk, tad iezīmējas daudz nopietnāka tēma – lai cik cilvēks būtu veiksmīgs un turīgs, tas negarantē augstu garīgo vērtību klātesamību un neapdrošina pret iekšējo tukšumu un nevīžību, un agri vai vēlu personības patiesais saturs tik un tā atklājas".
Simptomātiski, ka zināmi dziļuma meklējumi tika deklarēti arī 2008. gadā, kad Liepājas teātrī šīs lugas versiju iestudēja Oļegs Šapošņikovs. "Tā kā mēs dzīvojam narcisma laikmetā un visstiprākā ir tieksme mīlēt pašam sevi, cilvēki ir neadekvāti savu jūtu izpausmēs un neadekvāti komunicē," toreiz skaidroja režisors. Konkrētais iestudējums gan dziļas pēdas teātra vēsturē nav atstājis.
Mihaila Čehova teātra piedāvājumā lugas mērogu mēģināts paplašināt ar mūziķu ansambli, kas ik pa brīdim iespēlē pa pantam no The Beatles dziesmas Come Together (solists Rodions Kuzmins), kamēr skatuves strādnieki pārbīda scenogrāfa Mihaila Kramenko iecerētās milzīgās Villendorfas Veneras skulptūras daļas, lai beigās tās savienotu kopā. Vienīgais efekts, kas tādējādi tiek panākts, ir zināmi atelpas mirkļi kā aktieriem, tā skatītājiem, jo lugas darbība notiek vienā telpā un, ja to spēlētu pilnībā reālistiski, tajā nekādas pārbīdes netiktu veiktas. Taču režisors demonstrē, ka uz skatuves notiekošais ir spēle, piemēram, pašā sākumā, kad dusmu pārņemtā Jekaterinas Frolovas varone Filisa plēš traukus, no šņorbēniņiem tiek nolaista caurspīdīga kulise, lai skatītājiem netrāpītu lauskas. Reālismu atšķaida arī Vladislava Janušenoka un Konstantīna Ņikuļina atveidotie eņģeļi, kam lielākoties ir tikai dekoratīvu vērotāju funkcija, pie aktīvākas darbības viņi nonāk vienīgi brīdī, kad uz skatuves parādās revolveris.
Iekāres objekts
Katram, kurš ir redzējis kaut vienu Vudija Allena filmu ar viņa paša piedalīšanos, autora vizuālais tēls ir acu priekšā – reizē smieklīgs un melanholisks. Iespējams, apmēram šāds tipāžs pēc ieceres ir arī lugas Centrālparka rietumi varonis Sems – jurists pusmūžā, kurš nav nekāds īpašais skaistulis, tomēr paradoksālā kārtā bauda vairāku sieviešu uzmanību. Semu godprātīgi spēlē Igors Čerņavskis. Aktiera atveidotais varonis, kurš vēlas pamest gan sievu, gan mīļāko ļoti jaunas meitenes dēļ, ir noguris šķietams veiksminieks pusmūžā, kuru sasniegusi krīze. Tipoloģiski līdzīgs raksturs ir Andra Keiša atveidotais varonis Alvja Hermaņa izrādē Linda Vista Jaunajā Rīgas teātrī, bet Vudija Allena lugā šis vīrietis nav centrālais varonis, bet tikai sieviešu cīkstiņa objekts, kurš uz skatuves parādās krietni ilgu laiku pēc izrādes sākuma. Igors Čerņavskis nespēlē nekādā veidā ekscentrisku komēdijas varoni, viņa Sems ir nedaudz flegmatisks – un nedaudz garlaicīgs – vecis starp satrakotām fūrijām. Vudija Allena lugā svarīgi ir tas, ka Sema sieva Filisa ir psihoterapeite un katram varonim ir kādas garīgās problēmas: Filisas labākajai draudzenei un sāncensei Kerolai dzīvē bijis posms, kad viņa Filisu centusies it visā atdarināt (Valentīnas Začiņajevas izveidotais Kerolas kostīms gan liecina, ka šis periods ir pāri), Kerolas vīrs Hovards ir tipisks neveiksminieks, kurš regulāri prāto par pašnāvību, savukārt Sema pašreizējā simpātija Džuljeta vispār ir Filisas paciente.
Jekaterinas Frolovas Filisa diezgan daudz dzer, un mēs varam tikai minēt, vai viņa to dara, tikai uzzinot par vīra neuzticību, vai arī pudelē ielūkojas sistemātiski. Reibuma iespaidā viņa ir spējīga kļūt diezgan prasta (krievu vārds "sučka" izskan kaut kā īpaši aizvainojoši), jo pats fakts, ka vīrietis vēlas viņu pamest, grauj pašapziņu. To, kas īsti ir sieviešu apsēstības pamatā, ja viņu iekāres objekts ir tik ikdienišķs, lai arī karjeras ziņā gana veiksmīgs vīrietis, izrādes veidotāji līdz galam nepasaka. Šķiet, Filisu kaitina tieši fakts, ka neuzticība ir bijusi tik klaja un burtiski acu priekšā, savukārt ekscentriskajai Veronikas Plotņikovas Kerolai iespēja iekarot vīrieti ar statusu sabiedrībā ļauj justies mazāk neveiksmīgai, nekā samierinoties ar kopdzīvi ar Hovardu.
Veronikas Plotņikovas varone no visas plejādes ir spilgtākā gan vizuāli (rudo matu ērkuli var pamanīt pa gabalu), gan izpausmju veidā, tas ir ticams, kaut grotesks tēls. Zināmas noslēpumainības oreols apvij pirmizrādē Hovardu spēlējušo aktieri Šamilu Hamatovu, kura vārds nav nedz nodrukāts programmiņā, nedz atrodams izrādes lomu sarakstā interneta mājaslapā, tā ka skatītāji, kas reti apmeklē Mihaila Čehova teātri, varētu padomāt, ka redz programmiņā minēto Vitāliju Jakovļevu.
Izskatās, ka atšķirībā no Čulpanas Hamatovas, kura uzreiz atrada vietu Jaunā Rīgas teātra štatā, viņas jaunākajam brālim ir piedāvāta loma ārštatā. Šamils Hamatovs ir dinamisks, pievilcīgs aktieris ar labu humora izjūtu un uz skatuves darbojas organiski. Nelielajā Džuljetas lomā Ariadna Tatjana Začeste (citā sastāvā Jūlija Berngardte) akcentē savas varones biklumu un nespēju pusmūža vīrietim pateikt, ka tik vērienīgu nākotnes plānu kā viņam jaunietei īsti nav.
Stundu un četrdesmit minūšu ilgstošā izrāde savu izklaides funkciju veic bez īpašām mākslinieciskajām pretenzijām, bet ar pašcieņu. Aktieri veiksmīgi notur temporitmu, bet izvēle šoreiz nepaspilgtināt visus raksturus varbūt pat ir salīdzinoši labāks risinājums nekā trokšņainā ērmošanās Sergeja Golomazova iestudējumā Stepančikovas ciems. Kā ir? Normāli. Pie tā arī paliksim.
Centrālparka rietumi
Rīgas Krievu teātrī 14., 25.II, 11.III plkst. 19, 12.III plkst. 17, 14.IV plkst. 19, 15.IV plkst. 18
Biļetes Biļešu servisa tīklā EUR 15–30