Pēc tam kad divus gadus festivālu Laba daba bija nācies atcelt visiem zināma iemesla dēļ, šogad no 5. līdz 7. augustam mūzikas un mākslas festivāls atgriezās ierastajā norises vietā Līgatnē, Ratniekos. Tas notika divpadsmito reizi. Laba daba, kā ierasts, pulcēja vairāk vai mazāk alternatīvas mūzikas cienītājus, piedāvājot žanrisku kokteili – uz piecām skatuvēm varēja dzirdēt teju jebko, sākot no dārdoši izteiksmīgām eksperimentālās mūzikas izpausmēm un beidzot ar viegli ieaijājošu kormūziku.
Jāmeklē papildu jauda
Laba daba vienmēr ir bijis festivāls ar patīkami atšķirīgu pieeju, salīdzinot ar citiem mūsu flagmaņiem šajā lauciņā, par to kārtējo reizi varēja pārliecināties arī šogad. Festivāla firmas zīme ir rūpīgi atlasīta programma – mākslinieki uz skatuves kāpj ne jau tādēļ, lai piepildītu makus un, ģērbušies glītos tērpos, bilstu standarta frāzes. Tomēr salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu festivāliem šogad gaisotne šķita mazāk uzlādēta. Tam par iemeslu varētu būt pandēmijas laikā iesīkstējušie ķermeņi un sociālās prasmes, taču to, ka festivāls varētu būt mazāk vērienīgs, sāku nojaust pēc mākslinieku izziņošanas. Liela daļa grupu un solomākslinieku, kurus šogad dzirdējām Labā dabā, jau ir kļuvuši teju par neatņemamu festivāla sastāvdaļu. Tam ir gan plusi, gan mīnusi, taču būtu lieliski sagaidīt arī izpildītājus, kuri festivālam piešķirtu papildu jaudu un ļautu saskatīt vēl kādu no bezgalīgajām mūzikas prizmām. Nedaudz aplama šķita arī izvēle dalībnieku sastāvā praktiski neiekļaut repu – lai gan Laba daba nekad nav pakļāvusies globālajām tendencēm, to krāšņāku noteikti būtu padarījusi kāda alternatīva repa performance.
Tas gan nemaina faktu, ka Laba daba joprojām ir daudzšķautņainākais mūzikas festivāls Latvijā. Jau piektdienas vakarā uz lielākās – Lāča – skatuves pēc pankmūzikas leģendas PND kāpa šī gada galvenais viesmākslinieks vācu dīdžejs Westbam (Maksimiliāns Lencs) kopā ar Eastbam (Roberts Gobziņš). Viņi piedāvāja enerģisku DJ setu žanra labākajās tradīcijās vairāk nekā divu stundu garumā un ļāva gremdēties atmiņās par abu kopā iespēto pagājušā gadsimta 90. gados. Domubiedru priekšnesuma laikā starp mūziķiem un klausītāju pūli plūda nepastarpināti divvirzienu enerģijas lādiņi, turklāt netrūka virknes performatīvu elementu, par kuriem galvenokārt parūpējās Eastbam.
Neilgi pirms tam uz mazākās – Eža – skatuves notika indīrokgrupas Baložu pilni pagalmi koncerts. 2019. gadā Baložu uzstāšanās šķita uz robežas starp mierīgu un pat nedaudz miegainu, šoreiz atliek vien piekrist grupas solista Māra Šverna koncerta noslēgumā bilstajam, ka uzstāšanās izdevās lieliska. Pankroka klasiķu – grupas Inokentijs Mārpls – koncerts gan daudziem palicis atmiņā ar apsargu nevēlēšanos atļaut pie skatuves esošajiem ļauties pogo dejām, pat tika izsaukti papildspēki un izveidota dzīvā ķēde. Pats to klātienē nepiedzīvoju, jo tobrīd atrados, citējot Ulda Rudaka feisbuka ierakstu, "normālā disenē pieaugušajiem, kuriem tai pašā laikā uz citas skatuves spēlējošais Inokentijs Mārpls par strauju", jeb jau pieminētajā Westbam un Eastbam koncertā. Noslēgumā no Eža skatuves dārdēja postmetāls Tesas izpildījumā.
Tīrradņi un leģendas
Sestdienas rītā modināja skaņas no pankmūzikai veltītās Ej apskrieties skatuves, uz kuras uzstājās pankroka dziesminieks Zaķis, radot déjà vu sajūtu no 2019. gada. Zaķa repertuārs ir ideāli piemērots festivāla otrās dienas rītam, jo tas iekļauj ne tikai muzikālas, bet arī cita veida izpausmes. Kopumā pie Pūces migas/Ej apskrieties skatuves pavadīju pārāk maz laika, bet noteikti ir jāizceļ ŠŅK – tā ir triju meiteņu un viena puiša pankroka grupa, kas izstaro spridzinošu enerģiju (pankrokā gan citādi nevar būt) un tiešu, vienkārši nolasāmu un saklausāmu vēstījumu. Paralēli pie Eža skatuves zem visai uzmācīgajiem lietus mākoņiem bez iespējām no tiem patverties varēja sastapt uzticamākos Evijas Vēberes klausītājus. Pateicoties Evijas unikāli maigajam balss tembram un sapņaini elektroniskajiem ritmiem, viņas koncertos teju vienmēr ir iespējams atslēgt ārējos traucēkļus un nepastarpināti izbaudīt uz skatuves valdošo maģiju.
Sestdienas pievakarē, kad lietus jau vairākas stundas bija atkāpies, pie Lāča skatuves varēja liegi šūpoties līdzi saldsērīgajām jaunā viļņa šlāgera melodijām dueta Čipsis un Dullais izpildījumā, pie reizes saņemot atbildes uz pašu klausītāju iesūtītajiem jautājumiem sociālajos tīklos. Nedaudz vēlāk uz Eža skatuves kāpa grupa LLL – vieni no pašmāju sintpopa pionieriem bija apvienojušies īpaši Labai dabai. Pēc tam spēlēja vēl viena nozīmīga grupa no pagājušā gadsimta – pankroka leģenda Zig Zag.
Perfektu muzikālo miksli triju koncertu garumā varēja izjust uz laikam jau festivālā mazākās Radio NABA skatuves. Pirmā uz tās sestdienas vakarā uzstājās nesen uzspīdējusī, jau visai plašu uzmanību un labus vārdus izpelnījusies 2021. gada jau no izpildītāju konkursa Hadrons uzvarētāja Keitija Bārbale. Teikšu godīgi, ka ierakstos viņas iespētais man šķita baudāms, bet ne īpaši izceļams, taču, to visu izdzirdot koncertā, varu apgalvot, ka Keitija noteikti ir viens no pēdējo gadu spilgtākajiem tīrradņiem Latvijas mūzikā. Pēc viņas uz skatuves devās Izraēlas solomāksliniece Agata, kuras priekšnesums noslēdzās ar ekspresīvu repošanu, mūziķei atrodoties sajūsminātu skatītāju pūļa ielenkumā.
Sociālais aspekts
Par savu festivāla atklājumu nosaukšu eksperimentālās elektroniskās mūzikas trio +K+M+B, kas pārsteidza ar patīkami smagnēji trokšņaini mistisku dark ambient uzstāšanos, ko efektīvi papildināja vizuāli un simboliski piesātināta performance. Grupa, kuras priekšgalā ir mākslinieks Kristians Brekte, nupat ir laidusi klajā albumu Ļaunuma puķes, kas festivālā piedzīvoja pirmatskaņojumu (albums ir iegādājams arī kasetes formātā). Vēlos izcelt ukraiņu eksperimentāli elektroniskās mūziķes Zavolokas DJ setu uz Suņa skatuves un eksplozīvo nobeigumu uz Lāča skatuves turbofolka labākajās tradīcijās Oranžo brīvdienu izpildījumā.
Festivāla galvenais fokuss ir mūzika, taču Labas dabas gadījumā ir jāpiemin arī plašais citu aktivitāšu klāsts, kas ir piesātināts ar teātra izrādēm, kinoprogrammu un neskaitāmām nodarbēm ģimenēm ar (un bez) bērniem. Ne mazāk patīkami redzēt, ka festivālā teju ik uz soļa klātesošs ir sociālais aspekts, sākot ar opciju labāk iepazīt savu mentālo veselību un beidzot ar iespēju saprast, cik pretīgs un lieks ir kažokādu bizness. Ļoti novērtēju depozītglāžu izmantošanu, kas festivālu padara daudzkārt baudāmāku nekā tad, ja stampāt nākas ne tikai dubļus, bet arī tukšo taru. Rezumē? Lai gan festivāla organizatoriem turpmāk derētu nedaudz sasparoties attiecībā uz muzikālo apvāršņu paplašināšanu, Laba daba Latvijas mērogā joprojām ir ļoti īpašs festivāls, kurā piedzīvotās sajūtas no ķert citur diezin vai izdosies.
P.S. Piesātinātā festivālu vasara turpinās pilnā sparā, un nākamā pietura jau 20. augustā Salaspilī, kur norisināsies Kartupeļpalma 55. Tajā uzstāsies ne tikai jau pieminētā pankgrupa ŠŅK un Keitija Bārbale (pasākuma vadītājas lomā), bet arī vairākas citas grupas, kuras noteikti ir vērts dzirdēt.