Sakopt savu māju. Jāņa Streiča grāmatas 1991. Tas garais cilvēkbērna gads recenzija

Bet darbs, ikdiena, sevišķi radošais darbs, vai tā nav politika? Kā to izskaidrot tautai? Mēs taču varam sākt savu reālpolitiku jau šobrīd, savu tautas politiku. Arī mākslinieki saviem līdzekļiem.

Nav ziemas, ir tikai slapjdraņķis ar mēsliem, kuros Rīga ieaug ar katru jaunu dienu. Mēs ejam pa pagalmiem, kuros it kā būtu izgāztas un izārdītas mēslukastes.

Kas traucētu pašiem sakopt sevi un mājas? Eidis Pāvuls rudenī vienu dienu, paņēmis slotu un liekšķeri, sakopa savu pagalmu. Visiem par spīti un izaicinājumu.

Kas traucē sākt citu dzīves veidu? Tikai boļševistiskā apziņa, ka tas notiks kā brīnums, ar kaut kāda lēmuma palīdzību, pēc līdakas pavēles.

Tā grimstam sūdos un nesaimnieciskumā (112. lpp), - piemēram, arī tā lasu Jāņa Streiča nu jau otrajā apjomīgajā memuāru grāmatā ar man tik ļoti «atpazīstamo» nosaukumu 1991. Tas garais cilvēkbērna gads.

Arī Tas trakais kavalieru gads

Man tas nav tikai «visstreičiskākās» filmas Cilvēkbērns tapšanas vai (un režisoram tūkstoškārt taisnība, kad viņš atgādina - filmas uzņemšanas periodā mēs taču vēl atradāmies Padomju Savienībā - ja ne faktiski, tad apziņā noteikti, un grāmata kā reiz ir lieliska iespēja atgādināt pašiem «no kurienes nākuši, uz kurieni iedami, labi ļaudis») postsovjetisko traumu dziedēšanas posms, man tas ir arī «tas trakais kavalieru gads» - atsauce uz teātra, konkrēti Dailes teātra, pasauli - spilgtu, sakāpināti heroisku, sapņaini teatrālu vidi, to, kurā mita leģendārais Gēsta Berlings (no izrādes par Gēstu ņemta šī dziesma), Ekebijas majoriene un - jā, jā, teātra pasaule, no kuras «izcēlies» latviešu kinematogrāfa dzīvais klasiķis un kavalieris Jānis Streičs.

Esmu pārliecināts, ka lielā mērā Streiča talantu «domāt tēlos» - sulīgos, nesapucētos vārdos - kaldinājušas studijas Teātra fakultātē. Kas tajos, pēckara un režisora jaunības laikos, bija sinonīms romantiskai pasaules uztverei.

Romantisms - par spīti padomju sistēmas nonivelējošajiem standartiem un pelēcībai (Streiča slavenāko, tautā iemīļotāko filmu - Teātris, Limuzīns Jāņu nakts krāsā, Rūdolfa mantojums - pasaule taču arī ir tik - šoreiz labākajā nozīmē - teatrāla).

Šķiet, šai ziņā režisors «neglābjami» iestrēdzis savā jaunībā, romantiskā maksimālismā un ticībā - un paldies Dieviņam, ka tā! Tas grāmatas tekstu padara ne tikai emocionāli «skarošāku», bet arī godīgāku.

Sajūsma, nožēla, vaļsirdība, piktums, aizrautība, vēlme uzreiz iesaistīties - šīs izkāpinātās rakstnieka Streiča emocijas nevar «nepielipt» lasītājam. Tieši tāpēc kā ideāls katalizators dienasgrāmatu emocionalitātei kalpo… tālā sarakste ar Jāni Klīdzēju, rakstnieku, kurš Streiču musinājis I uz Cilvēkbērna filmēšanu, I uz spalvasbrāļa amata kopšanu. Šī epistolārā žanra (vēstuļu) tradīcija strauji rūk «mazumāelektroniskās» saziņas formu laikos.

Neviļus, grāmatu lasot, piezogas sajūta, ka šāda veida, formas dokumenti ir «aizejošā natūra», kā mēdza teikt vecie kinošņiki. Kaut kas unikāls - milzīgs sirds, prāta un, jā, roku darbs, tapis ilgstošā pārdomu un šaubu procesā, ne fiksi uztipētas sms formātā.

Traģēdija un laime vienlaikus

Jebkuram māksliniekam, lai kādā jomā viņš izpaustos - kino, mūzikā, teātra režijā, rakstniecībā - ir ārkārtīgi grūti atkārtot vai pārsniegt savus pirmos nopietnos panākumus. Var provēt nodarboties ar pašcitēšanu arvien ekstrēmākās kombinācijās, var mēģināt «aizbēgt no sevis» pavisam citā estētiskā teritorijā, bet, kamēr vien tu sev par mērķi izvirzi pārspēt sevi, atkārtot radīšanas svaiguma triumfu, esi nolemts neveiksmei.

Lūk, iemesls, kādēļ Leonardo visu mūžu veda sev līdzi Monu Lizu un vēl tikai dažus darbus, lūk, iemesls, kādēļ Gogolis sadedzināja Mirušo dvēseļu «sīkvelu», lūk, «vaina», kādēļ Streičs neuzfilmēs otru Teātri vai Limuzīnu - savas režisora karjeras augstākās spēka virsotnes.

Tā ir mākslinieka traģēdija un laime vienlaikus. Taču vienmēr pastāv mākslinieka izvēles iespēja - ne sacensties ar sevi, bet sadzīvot. Darīt to, kas tev šajā mirklī padodas vislabāk un - galvenais - kas tev pašam patīk.

Vai nav dīvaini, ka XXI gadsimta pirmajā desmitgadē starp visinteresantākajām filmām atrodami tieši vecmeistaru Martina Skorsēzes, Klinta Īstvuda, Frensisa Forda Kopolas darbi? Jo viņi var atļauties darīt to, kas tos patiešām interesē.

Šai ziņā mākslinieka, jo īpaši diža mākslinieka (kāds mūsu tautā, būtu vienkārši muļķīgi to noliegt, ir kinorežisors Jānis Streičs) liktenis mūsdienu Latvijā ir neapskaužams. Eh, cik bagāti esam, ka varam šķiesties ar saviem talantiem, tos ignorējot.

Tādēļ es Streiča memuāros atrodu atbildi uz visbūtiskāko eksistences jautājumu - kāpēc?

Kāpēc viņš, slavens režisors, noņemas ar «pindzelēšanu», rosmīgi pilda Zinātņu akadēmijas Goda locekļa pienākumus un allažiņ uzstājas ar kādas nebūt inčīgas, oriģinālas, streičiskas idejas ierosinājumu.

Un raksta memuārus, atkal un atkal atgriežoties ne tikai savas dzimtenes svarīgos vēstures mezglupunktos (1991. gads Latvijai taču ir hamletiskais būt vai nebūt gads), bet arī pie savas profesijas, sava amata, savas cunftes. Streičs grāmatas 1991. Tas garais cilvēkbērna gads 650 lappusēs apzināti cenšas atbildēt uz šo «kāpēc?» jautājumu - darot to, kas viņam tagad, cienījamos gados, padodas vislabāk - sakārto, sistematizē savu paša dzīvi.

Pēdējais vārds paliek aiz Streiča!

Kāpēc esam ļāvuši

Mēdz teikt, ka labi mākslinieki kopē, bet izcili mākslinieki nekaunīgi zog. Mazāk apdāvinātiem der ielāgot obligāto piebildi - ja ko zodz, tad dari to vismaz talantīgi. Režija ir viena no «zaglīgākajām» profesijām pasaulē.

Protams, pirmā kabata, kur pagrābties, ir dzīve. Tāpēc, lasot Jāņa Streiča piedzīvoto un vārdos aprakstīto kaut vai šajā foliantā, blakus smiekliem, pārdomām, aizkustinājuma slapjumam acīs par visu, kas vārdos ieguvis formu un ilglaicību (un cilvēku portretētājs Streičs ir nudien izcils), mani neatstāj arī rūgtā nožēlas garša - kāpēc mēs esam ļāvuši aiziet postā latviešu kino, izvēloties Holivudas preci, kādēļ mums nav svarīgi sadzirdēt savu balsi starp citām kinobalsīm pasaulē?

Baidos teikt, bet latvieši nav nekādi tur baigie patrioti - pat ja salīdzina ar vienmēr latviski nacionālajā uzpūtībā apsmaidītajiem leišiem un igauņiem, kas savu kino ciena kaut tik daudz, lai paceltu savu pakaļu un kopā ar galvu aiznestu to uz kinoteātri.

Bīstos, ka arī Jāņa Streiča memuāri TV seriālu un interneta komentāru nozombētajai nācijai būs par smagu. Jo tie taču liek domāt - kāpēc es vispār dzīvoju?