Kompānija, kas sanāk kopā no ārpasaules izolētā vidē, – lielākoties tas ir pamats detektīvsižetam. Taču ir daudz gan teātra, gan vēl jo vairāk kino darbu, kuros šāds uzstādījums kļūst par pamatu gan komēdijai, gan drāmai, kurā atklājas dažādi kompānijas locekļu noslēpumi, slēptās traumas, skeleti skapī. Izņēmums nav arī režisora Gata Šmita tulkotā britu dramaturga Maikla Vinna luga The Priory, kas Dailes teātra versijā kļuvusi par Retrītu.
Kur lūzeriem nav vietas
Retrīts (angl. retreat – patvērums, atkāpšanās) ir satikšanās pašam ar sevi klusumā. Vienlaikus tā ir kopā būšana ar līdzīgiem meklētājiem, kuri respektē cits cita personisko telpu, iekšējo un ārējo klusumu. Protams, lugas nosaukuma maiņa ir ironiska, jo Retrītā par dzīvojamo māju pārveidotā klosterī Vecgada vakarā satiekas cilvēki, no kuriem tikai daži ir gatavi cienīt otra privāto telpu un kur nu vēl savstarpējā ķildu un pretenziju gaisotnē ievērot klusumu.
Izrādes mērķis ir likt aizdomāties par tā dēvēto "statusa trauksmi" (tai veltīts atvērums arī programmiņā) – nemieru, ko cilvēkos raisa citu panākumi un kas liek tos nemitīgi salīdzināt ar pašu sasniegto. Tas ir kaut kas mazliet postošāks par vienkāršu skaudību, jo liek cilvēkam justies mazvērtīgam. Maikla Vinna lugā vairākkārt uzsvērts, ka veiksminiekiem tīk sastapt sev līdzīgos un lūzeri un neveiksminieki augstu statusu sasniegušo kompānijā neiederas. Tad nu katrs no vecajā klosterī sanākušajiem cenšas iemiesot veiksmes statusu, bet, kā jau šādās lugās pieņemts, nekas nav tā, kā izskatās. Līdzīgu sabiedrības spoguli pavisam nesen izrādē Piekrišana turpat Dailē uzrādīja režisore Laura Groza.
Lai arī izrādes Retrīts veidotāji tai devuši žanra apzīmējumu "komēdija", atbilstošāks būtu pēdējā laikā kino aktualizētais žanrs "dramēdija", īpaši tāpēc, ka pirmais cēliens, kas norit līdz jaunā gada sagaidīšanai, tik tiešām izraisa smieklu šaltis, bet otrais, kas ir pirmās jaunā gada dienas mieles, kaut arī līdz katarsi raisošai drāmai neizaug, tomēr ir daudz nopietnāks un pārdomas raisošāks.
Brīnišķīga ir Rūdolfa Bekiča un videomākslinieka Aleksandra Lobanova veidotā scenogrāfija ar noslēpumaini mainīgu mežu aiz nama caurspīdīgās ārsienas. Šāds mežs ir gan šausmas pastiprinošs vizuālais elements – pirmajā cēlienā klātesošas ir bailes no kāda tur, ārā, – gan atgādinājums par visu cilvēcisko kaislību nīcību kaut kā varenāka, lielāka priekšā.
Aktierdarbu smalkums
Otra izrādes lielā veiksme ir aktieri. Katrs no viņiem izveido apjomīgu, atpazīstamu personāžu. Kristīnes Nevarauskas empātiskā, klusā, daudz cietusī rakstniece Kate, Ginta Andžāna inteliģentais interjera dizainers Daniels (gejs, kā atzīmē vairākas netaktiskas viešņas), Ginta Grāveļa cilvēks pozitīvais – vēriens Bens, Ilzes Ķuzules-Skrastiņas nesmalkjūtīgi tiešā šovbiznesa haizivs un mīlošā mamma Rebeka, Artūra Skrastiņa ironiskais aktieris ar mūža lomu kafijas reklāmā Karls, Niklāva Kurpnieka nerunīgais un spurainais gejs, piedzīvojumu meklētājs Ādams, Leldes Dreimanes skaistule no skaistumindustrijas Laura – viņi visi sagulst par katastrofu kļuvušajā vakarā kā puzles gabaliņi sabiedrību atmaskojošā attēlā. Īpašs prieks ir par Leldi Dreimani, kura jau nez kuro izrādi pēc kārtas apliecina savu aktierisko izaugsmi no skaistas sejas un skaista auguma īpašnieces par vērā ņemamu profesionāli. Visi aktieri smalki jūt robežu, aiz kuras otrajā cēlienā krīt maskas un atklājas viņu varoņu nedrošība un nemiers.
Gatis Šmits ir teātra un kino režisors, kuru ilgus gadus zināju kā meklētāju un stilizētāju, īpaši tādās viņa JRT izrādēs kā Tas notika ar viņiem, Pirmie aplausi, Tumsas vara, Meklējot Spēlmani un Dailes teātra darbos Naži vistās un Ārsts. Visas šīs izrādes raksturo kāda laikmeta valodas stilizācija un jaunas teātra valodas meklējumi, kā arī tikai Gatim Šmitam piemītošā īpašā humora izjūta. No tā visa Retrītam var piedēvēt vienīgi humora izjūtu. Tikai tāpēc Dailes teātra jaunākā izrāde, kas ir profesionāli labi veidota un saista uzmanību visā tās ilgumā, atstāj tādu "mazliet pietrūka" sajūtu. Tajā ir visai maz Gata Šmita. Izrāde ir kā kvalitatīvs interjera priekšmets: par mākslas darbu to nenosauksi, bet aplūkot – patīkami.
Retrīts
Dailes teātra Lielajā zālē 13., 20.I plkst. 19, 21.I plkst. 13, 3., 22., 23., 24.II plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 15–37