To emblēmu vidū, kas pastāv mūsu sabiedrībā, ir arī runājošā seksa emblēma. Seksa, ko pārsteidz, ko izprašņā un kas, ar varu piespiests un labprātīgi valodīgs vienlaikus, nenorimti atbild, – raksta Mišels Fuko Seksualitātes vēsturē.
Bez starpbrīža
Izrāde Liepājas teātrī pēc Ances Muižnieces lugas Mīlestības vārdā, ko iestudējis režisors Jānis Znotiņš, ir par seksu. Un vēl tas ir mēģinājums latviešu teātrī retā žanrā. Tā noteikti nav reālpsiholoģiska izrāde, bet, domājot par to, ko tad īsti divas stundas – bez starpbrīža – atveido jaunākās paaudzes Liepājas aktieri, nenāk prātā nekas cits kā stilizācija. Episkā teātra, teatrāla komiksa un dažbrīd bufonādes stilizācija. Jaunie aktieri režisora vadībā iztur stilu, kurā tēlveide saistīta ar distancēšanos no sava atveidojamā personāža, un šajā distancē iesaistīts ironiskais un komiskais aspekts. Taču par visu pēc kārtas.
Ances Muižnieces luga ir latviešu (vispārinot – cilvēces) seksualitātes vēsture, un tajā izmantota gan reālā vēsture, gan mitoloģija. Lugā ir fragmenti no Bībeles, Garlība Merķeļa Latviešiem (1794), Jēkaba Janševska Dzimtenes (1921–1925), Andreja Pumpura eposa Lāčplēsis (1888), Raiņa lugas Uguns un nakts (1905), Raiņa un Aspazijas mīlestības vēstulēm, kā arī latviešu tautas dziesmas. Ances Muižnieces darbā izmantota arī Jāņa Zālīša savulaik ārkārtīgi populārā grāmata Mīlestības vārdā (1981), taču precīzi citāti nav iekļauti, toties vienā epizodē apspēlēti daži grāmatas postulāti, kurus šodien uztveram kā novecojušus, piemēram, par pirmslaulību sakaru (īpaši meitenēm) kaitīgumu vai homoseksualitāti kā kaiti, ko var iemantot nepareizas seksuālas audzināšanas ceļā.
Lugā un izrādē tiek apspriesta tikai un vienīgi heteroseksuāla dzimumdzīve (izņemot draiskā intonācijā aprakstīto Lāčplēša un Kurbada dzīvniecisko izcelsmi), vairākās epizodēs gan tiek iziets ārpus tradicionālās heteroseksuālās monogāmijas rāmjiem. Ar interesi gaidīšu teatrāļu pētījumu arī par netradicionālas orientācijas seksualitāti Latvijas vēsturē un kultūrā, kura, pateicoties vēsturniecei Inetai Lipšai, ir gana daudz vērtēta.
Dzimumu līdzsvars ievērots arī lomu sadalē, izrādē spēlē trīs aktrises – Madara Kalna, Agnija Dreimane un Kintija Stūre – un trīs aktieri – Valts Skuja, Kārlis Artejevs un Artūrs Irbe. Luga un izrāde sadalīta divos cēlienos un divpadsmit ainās.
Pirmajā ainā noskatāmies, kā mostas seksualitāte un sava kailuma kā tās daļas apzināšanās pirmajam cilvēces pārim Ādamam un Ievai, un secinām, ka Dievs padzina abus no Ēdenes dārza tieši seksa dēļ, liekot tiem sāpēs vairoties un sviedriem vaigā maizīti pelnīt. Madara Kalna un Kārlis Artejevs ar burvīgu ironiju ataino pirmā pāra naivumu un vienkāršību. Arī divpadsmitajā ainā parādās Ieva un Ādams, kuri atskatās uz to, kas noticis. Pa vidu ir visa Latvijas vēsture, pirmajā cēlienā tiek iziets cauri laikam, kad jēdziena "seksualitāte" vēl nebija (tas radās tikai XIX gadsimtā), – latviešu pagānu tradīcijām un dzimtbūšanas laikam. Pirmais cēliens beidzas ar Raiņa un Aspazijas kaislīgo saraksti, savukārt otrais cēliens aptver posmu no padomju laika čekistu vajātajām latviešu tradīcijām – poētiski skaista ir Jāņu aina ar lielu, sarkanu bumbu mētāšanu – līdz mūsdienu latviešu kongresam, no kura tiek padzīts par Bolt kurjeru noturētais Jēzus.
Tradīcijas un vara
Izrādes režisors Jānis Znotiņš atzīst, ka ierosmi izrādei devušas viņa pārdomas par to, uz ko atsaucas daudzi konservatīvi noskaņoti ļaudis, – par tradīcijām, ar kurām tiek attaisnota neiecietība pret jebko, kas šķiet novirze no dogmatizētas normas. Režisoram un dramaturģei, pētot iepriekš minētos materiālus, ieskaitot nerātnās dainas, atklājas azartiska un kaismīga ļaušanās seksuālās dzīves baudām gan pirms laulībām, gan dažādos godos, pagānu tradīcijas piekopjot. Kā azartiska sporta nodarbība izrādē parādīta aina, kurā divas meitas – kā māsas līdzīgās Madara Kalna un Kintija Stūre – nolemj nekašķēties ar vīrišķu spēku dāsni apveltītā Artūra Irbes artistiski atveidotā lēnīgā Miķelīša dēļ, bet sadalīt puisi māsīgi.
Izrāde ir pilna ar kustību stilizāciju, kas zināma no erotiskajām filmām, par to ir asprātīgi parūpējusies horeogrāfe Agate Bankava. Azarts un spēles prieks – tā var raksturot uz mākslinieces Pamelas Butānes iekārtotās "buduāra" skatuves ar matračiem un aizkariem notiekošā būtību, ko intīmi un mērķtiecīgi izgaismojis mākslinieks Mārtiņš Feldmanis. Un vēl arī stils, ko gan vairāki aptaujātie skatītāji atzina par vulgāru, citi savukārt priecājās par jauno aktieru enerģiju.
Efektīga ir arī mūzika, kas skan izrādē, – sākot no Laura Reinika Es skrienu igauņu valodā, turpinot ar Ārija Šķepasta monumentālo Jāņu kora dziesmu Līgo un beidzot ar Serža Gensbūra un Džeinas Birkinas erotisko Je t’aime... moi non plus.
Interesanta ir seksualitātes sasaiste ar varu, par ko arī raksta Mišels Fuko jau minētajā darbā. Gan muižkunga pieprasītās pirmās nakts tiesības, "aplecot" līgavu pirms viņas jaunā vīra, gan Valta Skujas čekista "atmošanās" Jāņu naktī ir veidi, kā vara mēģinājusi izmantot seksu kā savu ieroci. Šo tēmu arī būtu interesanti paturpināt. Šajā ziņā smieklīga ir aina ar trim latviešu varoņiem – Valta Skujas Lāčplēsi, Artūra Irbes Sprīdīti un Kārļa Artejeva Kurbadu –, kurus trīs Sardzes (Kintija Stūre, Agnija Dreimane un Madara Kalna) noraida kā pareizai ideoloģijai nepiemērotus, jo viņu izcelsme, ģimenes stāvoklis un attiecības ar mātēm un sievietēm ir no tradicionālo vērtību viedokļa visai apšaubāmas. Kopumā izrādē gaidāms labi pavadīts laiks jauneklīgā gaisotnē, kas liek arī aizdomāties katram par paša brīvību un atraisītību.
MĪLESTĪBAS VĀRDĀ
Liepājas teātrī 26.IX plkst. 19, 19.X plkst. 18
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 15–35