Ingas Ābeles luga Jasmīns divdesmit gadu laikā kopš uzrakstīšanas nav zaudējusi savu dramaturģisko jaudu un arī laikmetīgo aktualitāti. Mazāk veiksmīgu cilvēku mājas par parādiem joprojām apraksta tiesu izpildītāji, ļaudis joprojām cieš no pagātnes traumām un ir vardarbīgi cits pret citu. Arī mātes un meitas attiecības joprojām mēdz būt sarežģītas, īpaši, kad izrādās, ka mātei var būt savi ar bērniem nesaistīti nodomi attiecībā uz nākotni. Luga Jasmīns uzrakstīta kodolīgi un vienlaikus tēlaini, trāpīgi un vienlaikus simboliski. Tai gan ir divas versijas. 2003. gadā Viestura Kairiša trupā United Intimicy un Rīgas Krievu teātrī Gaļinas Poliščukas režijā (vēlāk izrādē Aukstuma potes Gaļinas Poliščukas Teātra observatorijā) tika iestudēta versija, kurā Mihaels un Jasmīnes māte Laura ceļo ar diviem pērtiķiem, kas simbolizē dzīvniecisko instinktu un pirmatnējās dzīvesdziņas klātbūtni. Gandrīz desmit gadu vēlāk Valters Sīlis Nacionālajā teātrī ar nosaukumu Jasmīns. Pārdaugava un Māra Ķimele Panevēžas Joza Miltiņa Drāmas teātrī iestudēja versiju bez pērtiķiem, un tajā luga ieguva konkrētākas, piezemētākas aprises.
Neredzamie pērtiķi
Režisors Dmitrijs Petrenko Liepājas teātrī ir izvēlējies lugas versiju ar pērtiķiem, tomēr paši dzīvnieki (atšķirībā no Viestura Kairiša un Gaļinas Poliščukas izrādēm) uz skatuves neparādās. Aina, kurā visi varoņi redz pērtiķus, ir maksimāli abstrakta, to klātbūtnes dzīvnieciskā iedarbība tiek risināta ar Nika Ciprusa koncentrētajiem gaismas kūļiem un seksualizētu personāžu uzvedību: Karīnas Tatarinovas Laura (Jasmīnes negaidīti atgriezusies māte) kārīgi apgrābsta Jasmīnes vulgāro kaimiņieni – Anetes Berķes Lanu. Savukārt lugas aina, kurā pērtiķi, Mihaela pātagas uzkurināti, uzbrūk viens otram, tiek interpretēta kā Mihaela seksualizēts uzbrukums Jasmīnei. Šāda pērtiķu interpretācija ir visai neveikla un pat lieka. Toties ainā, ko pie sevis nodēvēju par Valpurģu nakti – kad velk uz lietu un pamatīgu negaisu –, visi izrādes varoņi, izņemot Sanda Pēča Verdi, ritmiskas mūzikas pavadībā raustās kā nezināmi dzīvnieki, kā pupuķi vai vardes, kam pieslēgta elektrība. Tas ainai piešķir mistisku, noslēpumainu nokrāsu, taču nekādi neizskaidro to, kas notiek ar šiem cilvēkiem.
Dmitrija Petrenko versijā Jasmīns ir stāsts par civilizācijas un dabas sadursmi un cilvēku vardarbību citam pret citu. Īpaši par vardarbību pret sievietēm, kuras cenšas saglābt, salīmēt, atjaunot salauzto dzīvi. Marijas Ulmanes veidotais reālistiskas istabas iekārtojums pirmajā, tiesu izpildītāju ierašanās ainā un milzīgais, mistiskais koks aizaugušā dārza vidū pārējās ainās uzsver dabas kā dziedinoša un vienlaikus biedējoša spēka klātbūtni. Šo ambivalenci jūt arī Jūlija Melngaiļa mūzikā.
Tomēr pilnībā atdoties šai sajūtai traucē – īpaši, ja sēžat tuvu skatuvei, – scenogrāfijas butaforiskums, acīmredzamais mākslīgums. Ja grib dabas elpu, scenogrāfei vajadzēja uzstāt uz perfektāku tās realizāciju. Ja mākslīgums ir jau pašā iecerē (skatoties pieļāvu arī šādu domu), ir ļoti jādomā, kādu ideju tas pauž.
Miera jaucēji
Izrāde ir arī par to, ka tuvākie cilvēki pamazām atsvešinās un kļūst par pretiniekiem bezgalīgās sadzīviskās un idejiskās sadursmēs. Režisors izrādē bieži izkārto sarunu biedrus tālu vienu no otra, katru savā gaismas kūlī. Šis paņēmiens diemžēl ātri kļūst ilustratīvs un traucē identificēties ar personāžiem. Savukārt paši personāži ātri kļūst par tipāžiem – te ir gan spilgti krāsotā, Baibas Litiņas atkailinošajos kostīmos miesas demonstrējošā Anetes Berķes Lana, kuras sāpe par atņemto bērnu izčākst skaļā, maksimāli vulgārā uzvedībā, gan Gata Malika pagļēvais, seksuāli norūpējies, zem tupeles nokļuvušais Viktors, gan Sanda Pēča "cilvēks futrālī" – uzvalkotais tiesu izpildītājs Verdi –, gan ciniskā un iekšēji izvirtusī Lauras Jerumas bankas pārstāve Ilze, gan vecuma gandrīz piebeigtā, taču joprojām ar raganīgu spēku apveltītā Andas Albužes Ģertrūde Eka – Jasmīnes vecmāmiņa ar gariem, izspūrušiem sirmiem matiem.
Mazliet vairāk cilvēciskas daudzveidības piemīt Jasmīnes miera jaucējiem – pēc ilgākas prombūtnes atbraukušajai, krūts vēzi un atdzimšanas mokas pārcietušajai Jasmīnes mātei Laurai Karīnas Tatarinovas melanholiski iekšupvērstajā atainojumā un viņas, vēlāk arī meitas Jasmīnes liktenīgajam vīrietim, ar mūziķa supertalantu (par kuru gan daudz runā, bet tas nekādi neizpaužas izrādē) un ideālu ķermeni apveltītajam Edgara Ozoliņa Mihaelam. Tomēr arī viņi izrādes gaitā ieslīgst zināmā vienveidībā.
Galvenie izrādes varoņi, manuprāt, ir Kintijas Stūres vienkāršā, nesamākslotā, par sevi un ģimeni cīnīties gatavā, taču no šīs cīņas nogurusī Jasmīne un Rolanda Beķera Artis – Jasmīnes vīrs, kura aprakstu var ietvert vienā vārdā – padevies. Padevies dzīves grūtību, neatmaksājamā kredīta, bezcerīgās izdzīvošanas priekšā. Režisors un aktieris gan īsti nav sapratuši, ko lai iesāk ar uzpeldējušo Arta izvarošanas faktu pagātnē. No vienas puses, tas izskaidro viņa apātiju un bezcerību, no otras – tas nekādā veidā netiek iepīts izrādes darbībā. Kintijai Stūrei Jasmīnes lomā, iespējams, pietrūkst kādas īpašas nianses, kas izskaidrotu viņas suģestējošo pievilcību, ko izjūt trīs vīrieši, taču kopumā Jasmīne jaunās aktrises lomu sarakstā vērtējama kā vērā ņemams solis.
Režisora Dmitrija Petrenko vēlme cilvēciskās attiecības skaidrot ne tikai ar racionāliem, bet arī iracionāliem, mistiskiem impulsiem ir interesanta, taču izrādē Jasmīns tā līdz galam nav realizējusies.
Jasmīns
Liepājas teātrī 5., 26.I, 1., 21.III plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 14–25