Labi, ka publiskajā telpā jau daudzmaz izplatījusies un akceptēta atruna, ka filma Janvāris nav par barikādēm. Precīzāk – tas nav vēsturiski detalizēts stāsts par šo Latvijas vēstures mezgla punktu, tas drīzāk ir lidojums virs barikādēm, ugunskuru dūmos un brīžiem arī janvāra saulē. Man Viestura Kairiša filma Janvāris visvairāk liek domāt par to, kādi ir tie kinematogrāfiskie paņēmieni, ar kuriem visautentiskāk var parādīt laiku un sajūtas. Zīmīgi un gandrīz komiski, ka tāda laikmeta zīme ir pati pirmā, kas sagaida skatītāju, filmā "ienākot", – tik tipiskā nazālā un tīšām pārveidotā krieviski runājoša vīrieša balss, kādu nevar dzirdēt nevienā citā laikmetā, tikai pirātisko VHS kasešu ieskaņojumā, caur kuru arī Latvijā 80. gadu beigās sāka ieplūst pirmie pasaules kinovēstures un arī drazu viļņi. Janvāra varonim Jazim šī balss pārstāsta dialogu par mīlestību no Ingmara Bergmana filmas, iezīmējot to juceklīgo galējību amplitūdu, kurā turpmāk risināsies Janvāra stāsts.
Kā Tarkovskis, tikai Latvijā
Atceros, jau simtgades filmu programmā skatoties Madaras Dišleres filmu Paradīze ’89 (2018), manu prātu nodarbināja tā saukto vēsturisko filmu problemātika vienā konkrētā aspektā – parādoties filmām par Latvijas neseno vēsturi, kuru daudzi vēl paši esam piedzīvojuši, skatītāju auditorijā veidojas skaidrs nošķīrums starp tiem, kas sajūt vai nesajūt konkrētas pagātnes zīmes filmā, un tiem, kas tās vienkārši nevar sajust, jo tad vēl nebija dzimuši. Interesanti, ka viena tāda zīme gan Paradīzē, gan Janvārī ir Atmodas laika leģendārā TV raidījuma Labvakar muzikālais motīvs, kas ieskanas fonā un laikabiedriem uzreiz kaut vai zemapziņā kaut ko nozīmē (Janvāra kontekstā kaut vai to, ka ir svētdienas vakars un visi sēž pie televizora), bet jaunākām paaudzēm droši vien paslīd garām nemanīts, jo netiek nekādi akcentēts. Mans neatbildamais jautājums ir – vai jaunākas paaudzes skatītāji līdz ar to kaut ko zaudē no filmas bagātīgā zīmju raksta?
Gribētos cerēt, ka ne. Varbūt nav svarīgi noķert vai nenoķert atsevišķas zīmes, ja iespaidīgs un autentisks izdodas viss filmas audums. Ar dažu gadu nobīdi piederu pie režisora paaudzes un varu liecināt, ka filmā absolūti precīzs ir tieši tas netveramais slānis – gaisotne, virpulis, jaunības maksimālisms, kurā visu dara uzreiz un līdz galam. Nu, varbūt līdzīgi ir jauniešiem visos laikos, bet 80./90. gadu mijā tas bija kaut kā daudz izmisīgāk un radikālāk, jo nevienam nebija skaidrs, ko viņa paša personiskajai nākotnei nozīmē visapkārt jūtamie satricinājumi sabiedrībā. Šķita – varbūt vispār nav vērts apzinīgi un nūģīgi iet kaut kādus parastos dzīves ceļus, varbūt viss mainīsies tik ļoti, ka nekam tagad nav nozīmes? Tāpēc "vajag" dzert vienalga ko briesmīgu (zaļu un no burciņām), lai tikai noreibtu; vajag aizbraukt uz Viļņu, lai pateiktu meitenei vienu teikumu; vajag filmēt uzreiz "kā Tarkovskim", ne par kapeiku pieticīgāk.
Nē, nav par daudz
Janvāris pierāda, ka viens svarīgs elements laikmeta gaisotnes radīšanā ir operatora darbs, savukārt poļu profesionālis Vojcehs Staroņs pierāda, ka nav jābūt piedzīvojušam mūsu barikādes, varbūt pietiek ar to, ka pats esi bijis jauns tieši šajā laikā (filmas operators ir divus gadus jaunāks par režisoru). Vairākas epizodes (videoklipa filmēšana sniegā, panku uzdzīve ēdnīcā, gluži hrestomātiskā matu griešana dzēruma miglā pirms "iešanas krievos") ar operatora meistarību attālinās no realitātes un iegūst nosacītu vispārinājumu, bet paredzami visriskantākais paņēmiens – Janvāra inscenējumu saplūdināšana ar reāliem barikāžu arhīva kadriem – izdodas apbrīnojami dabiski un iespaidīgi.
Jāatzīst, ka pa šo virvi pāri bezdibenim – mēģinājumu spēlfilmas scenārijā ieviest dokumentālus, turklāt Latvijas vēsturei tik nozīmīgus elementus – Janvāra komanda nostaigā cienījami, lai gan Jura Podnieka tēls tomēr raisa tādu kā vieglas nepareizības sajūtu. Nav runa par portretisko līdzību, varbūt tikai par stāju – neloģiski šķiet sportisko Podnieku ar viņa pieccīņnieka pagātni un sparīgo interesi par dzīvi rādīt tik sakumpušu un apdzisušu attiecībās ar jauniem cilvēkiem; pārāk liels kontrasts starp īstā režisora patieso ieinteresētību, piemēram, satiekoties ar filmas Vai viegli būt jaunam? (1986) varoņiem, un šo garmataino mākslinieku, kurš vienaldzīgi ierosina "labāk uzpīpēt".
Toties Jazis (Kārlis Arnolds Avots) ir maksimāli īsts ar savu neveiklo mulsumu, spontānajām reakcijām, virslūpas pūciņu un "vali, kas izmests jūras krastā", tāpat kā viņa vecāki (Baiba Broka un Alekss Kazanavičs) ar aizkustinoši mūžīgo repliku pingpongu par "Tautas fronti/Interfronti" un neuzspēlētām, patiesām rūpēm par dēlu.
Jā, un mūzika. Varbūt smieklīgs un pat riskants salīdzinājums, bet Viesturs Kairišs filmā Janvāris rīkojas tāpat, kā savulaik mēdza darīt cits latgalietis, Jānis Streičs, kurš dažu savu filmu telpu piepildīja un pārpildīja ar attiecīgā laikmeta muzikālo garu, tikai Streičam tas bija, protams, Raimonds Pauls, savukārt Kairišam – Jumprava, Dzeltenie pastnieki, Hardijs Lediņš, Zig Zag, Aurora un visi citi, kas tolaik atbalsojās nemierīgajos jauniešu prātos. Nē, nav par daudz.
Pieaugt un saprast
"Vai nu filmēšu, vai miršu," saka Anna (Alise Dzene), un tas ir tik precīzi tajā jaunības maksimālismā, kurā visi varoņi maldās. Tas ir arī naivi, tāpat kā filmēt mīļoto meiteni ar cigareti caur mežģīņu aizkariem, bet to mēs zinām tikai tagad, pēc daudziem gadiem. Lai gan Jazis to saprot diezgan drīz, un tādā ziņā Janvāris patiešām ir pieaugšanas stāsts, – barikāžu ugunskuru gaismā viņš Annai saka: "Vairs ne ar kādiem Tarkovskiem neņemos…"
Tomēr zīmīgi, ka šī pieaugšana neizskan drūmi un fatāli. Es ticu, ka Jazis var arī kādreiz atgriezties pie "visiem tiem Bergmaniem un Tarkovskiem", viņš tikai ir sapratis, ka tagad nav īstais laiks. Barikāžu virpulis viņu nav salauzis, bet gan ievirzījis skaidrākā saprašanā par dzīvi.