Netipiski lielais jauniestudējumu daudzums, kas Jaunajam Rīgas teātrim (JRT) lojālajai publikai liek sačukstēties, ka nu jau uz teātri nāk kā uz darbu, vienlaikus pretendē uz aktualitāti un rezonansi sabiedrībā. Lugas, pārsvarā no Vācijas teātru tagadnes nākošas un savā dzimšanas vietā joprojām repertuārā esošas, patiesi ir tādas, kas tematiski reflektē par tēmām, kuras varētu interesēt arī mūsdienu Latvijas sabiedrību, vienlaikus tās nepiedāvā īpaši vairāk par amizantām vīzijām vai tādiem secinājumiem, pie kuriem skatītājs faktiski jau ir nonācis pats.
JRT gadījumā glābj fakts, ka trupā ir daudz talantīgu aktieru, pat ja brīžiem, uz viņiem skatoties, uzmācas sajūta, ka mūsu acu priekšā zelta zivtiņas tiek izbarotas kaķu barībā. Taču kopumā JRT ir nonācis sava mākslinieciskā vadītāja Alvja Hermaņa misionārisma apziņas gūstā un realizē programmu piepūstiem vaigiem. Turklāt režisors regulāri uztur savu sabiedriskās domas līdera tēlu sociālajos medijos, vērsdamies gan pret Kārļa Vērdiņa publikāciju žurnālā Teātra Vēstnesis (pa kaklu dabū arī pats žurnāls), gan pret sabiedrisko televīziju. Bet, starp citu, Teātra Vēstnesī akurāt JRT – gan citu izrāžu – sakarā Zane Radzobe analizē jautājumu, kas uzprasās arī turpmāk aplūkojamo iestudējumu analīzē, proti – vai iestudēt ātri nozīmē iestudēt labi.
Vispirms par nākotni
Hronoloģiski pirmais JRT iestudējums no "izraēļu režisores Jaeles Ronenas un no Kazahijas izceļojušā aktiera Dimitrija Šaada" – kā rakstīts anotācijā – kopdarbiem ir režisora Gata Šmita vadībā tapusī (R)evolūcija, kas Hamburgas teātrī Thalia pirmizrādīta 2020. gada februārī. Luga lielā mērā sasaucas ar Alvja Hermaņa vingrinājumiem nākotnes paredzēšanas jomā – izrādēm Bītlu pēdējais albums, kurā ar cilvēkiem tiek konfrontēts viņu pašu programmēts robots, un Viss zem debesīm, kas modelē daļēji automatizētu kontroli pār cilvēku rīcību uz pavirši ieskicēta iedomātas Ķīnas fona. (R)evolūcija modelē situāciju, kurā mākslīgais intelekts pilnībā kontrolē cilvēku izvēli no bērna ieņemšanas līdz ledusskapja atvēršanai. Atšķirībā no Hamburgas izrādes, kurā, pēc attēliem spriežot, ir dota vaļa vizuāli izteiksmīgiem tehnoloģiskajiem risinājumiem, Rīgas iestudējumā mākslinieks Krišjānis Elviks radījis samērā pieticīgu spēles telpu, ar kostīmiem cenšoties pateikt priekšā, kuri varoņi labprātīgi ir tuvinājušies "brīnišķīgajai jaunajai pasaulei", kurā pašiem nekas nav jādomā, un kuri tomēr vairāk vai mazāk mēģina spirināties pretī.
Mākslīgais intelekts Alekto Marijas Linartes atveidojumā ietekmē vairāku varoņu dzīvi un cenšas to virzīt "pareizi". Fuksu pārim, kurš vēlas bērnu, tiek izvirzīti tādi priekšnoteikumi, kas viņiem šo bērnu faktiski nākotnē atņem, doktoram Frankam un viņa dzīvesbiedram Rikijam jāpakļaujas Alekto ieteikumiem attiecību stiprināšanā, savukārt Tatjanas Hofmanes dzīvi mākslīgais intelekts mērķtiecīgi salauž, lai atrastu sev ķermeni, kurā iemiesoties. Aktieru ansamblis – Kristīne Krūze, Jānis Skutelis, Jevgēnijs Isajevs un Jana Čivžele – ievēro spēles noteikumus un balansē traģikomēdijas koordinātās. Spilgtāku tēlu izdodas izveidot Kasparam Znotiņam, kura dumpinieciskais Renē Fukss savos centienos sacelties pret mašīnu varu ir smieklīgs, aizkustinošs un ļoti cilvēcisks. Visdrīzāk jaunas krāsas ieraudzīsim, kad Stefana Franka lomu sāks spēlēt Gundars Āboliņš.
Taču viencēliena pēcgarša kopumā ir paplāna. Tematiski tā ir kārtējā variācija par tēmu, kas neko īpaši jaunu nepiedāvā. Estētiski tas ir darbs, kas vismaz atstāj iespaidu, ka nav tapis īpašās mokās, bet samērā vienkāršā procesā. Sliktākais, ka tehnoloģiju varā cilvēce patiešām var nonākt, bet tad ir jautājums, kas ir tas, kas mūs visus uz šādu nākotni pamazām virza. Domāt tādās kategorijās izrāde netiecas. Un lugas autoru minētā un JRT priecīgi atkārtotā atsauce uz populārā autora Juvāla Noas Harari grāmatu 21 lekcija 21. gadsimtam der par ēsmu publikas ievilināšanai, bet kalpo par klupšanas akmeni gatavā produkta – konkrētā iestudējuma – novērtēšanai.
Premjers neandertālietis
Tieši tādu pašu jautājumu – kas aiz visa stāv – ir vietā uzdot arī otras šeit aplūkojamās izrādes sakarā. Alvis Hermanis pats ķēries pie šogad Berlīnes Gorkija teātrī pirmizrādītās Jaeles Ronenas un Dimitrija Šaada lugas Operācija "Mindfuck" iestudēšanas. Arī šī darba dramaturģiskā struktūra ir samērā vienkārša un raksturi uz īpaši reljefu biogrāfijas atklāsmi nepretendē. Drīzāk tie ir tipāži, kas vajadzīgi lielākoties sižeta attīstībai. Izrāde par tā dēvētajām troļļu fabrikām un polittehnologu radītiem sabiedrības pseidolīderiem tematiski ir ļoti aktuāla, taču tās problēma ir nespējā pateikt par šo tematu neko jaunu.
Vienīgais ļoti asredzīgais gājiens, kas nostrādā ne tikai mārketinga, bet arī izrādes kvalitātes līmenī, ir viesaktiera Artusa Kaimiņa iesaistīšana. Aktieris, kurš nonācis politikā un izbaudījis, ko nozīmē ar savu (nu labi, arī kolēģa Gobzema) harismu ievilkt Saeimā veselu plejādi pirms (un, iespējams, pēc) tam nevienam nepazīstamu cilvēku un pēc tam strēbt savārīto putru, neglābjami pieviļot savas mērķauditorijas ilgas un cerības, labi zina, par ko ir stāsts, pat ja izrāde nesniedz atbildes, kas tieši ir cilvēki, kuri rausta aukliņas, – ko viņi pārstāv un ko vēlas sasniegt. Artusa Kaimiņa darbošanās ciniķa – publiskā tēla veidotāja – lomā, no uzsvērti pērtiķveidīga cilvēces eksemplāra (te atmiņā ielaužas senāks Hermaņa radīts skatuves tēls – tikpat pērtiķveidīgs Puškins) radot vadoni/varoni, ir atturīga, koncentrēta un precīza. Taču dramaturgu piedāvātā situācija novirza skatītāja uzmanību no tā, kas tad ir īstie šādu scenāriju autori, uz to, ka pārcentīga tiekšanās pēc rezultāta var visu salaist grīstē un radīt neparedzētas sekas.
Līdzīgi kā nesenajā iestudējumā Žižeks. Pītersons. Gadsimta duelis režisors izmēģina arī savā rīcībā esošo manipulāciju arsenālu. Šoreiz jau no paša sākuma, kad, skanot Krisa de Burga lipīgajai dziesmiņai Lady in Red, uz skatuves uznāk Lolita Stūrmane (citā sastāvā Elvita Ragovska), kairinoši novelk sarkano apģērbu un ievieto to vienā no piramīdas formā izkārtotajām veļas mašīnām, palikdama sarkanā apakšveļā, – un aiziet, atstājot veļu "mazgājamies", kas reāli nozīmē, ka abu cēlienu garumā skatītāja skatiens ik pa brīdim aizķeras pie sarkanā punkta uz skatuves. Kad vēlāk sarkanā tērptā Sandras Kļaviņas varone šo veļu izmētā pa skatuvi, ir divi varianti – vai nu te domāta metafora, kas īsti nenolasās, vai nekādas metaforas nav, bet Alvis Hermanis ķircina publiku, ļaujot domāt, ka ir gan. Ja režisors nopietni domājis veļas mašīnas kā smadzeņu skalošanas metaforu, atliek vien nopūsties Raiņa garā: "Vai, vai, mūsu mīļie!"
Jaunie aktieri Sabīne Tīkmane un Dāvids Pētersons iegūtu, ja viņiem būtu ļauts spēlēt mazliet atsvešinātāk, ar zināmu distanci, kaut nevar noliegt, ka Sabīne Tīkmane darbojas ar simtprocentīgu atdevi un Dāvids Pētersons sava varoņa trīsarpus domas pārraida gana precīzi un efektīgi spēlējas ar lidojošām/mirgojošām laumiņām. Toties mazākās lomās ļoti komfortabli jūtas Ritvars Logins un Gerds Lapoška, kuri ir aplīmēti ar bārdu un atgādina nesen pensijā palaistos Zelta zivtiņas reklāmas tēlus. Interesantāk būtu arī tad, ja aizmetņos ieskicētajām Sandras Kļaviņas un Artusa Kaimiņa varoņu pagātnes attiecībām būtu kāds plašāks izvērsums, taču to izrāde nepiedāvā.
Neba nu man izdosies pārliecināt JRT līderi, ka viņa sāktais kurss uz izrāžu kvantitāti nevar būt ilgstošs un būtu vērtīgi tomēr domāt par dziļākas iegrimes projektiem, kas atstātu dziļākas pēdas cilvēku apziņā un teātra procesā (un vēsturē, zināms). Jo tad, ja par nopietniem jautājumiem runā sasteigtā intonācijā, tie neraisa cerēto diskusiju pēc būtības, bet tikai par to, cik vienkāršota kļuvusi JRT skatuves valoda.
(R)evolūcija
JRT 15., 16.XI plkst. 18.30, 7.–9.XII plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 15–30
Operācija "Mindfuck"
JRT 19., 20., 22.XI, 15.–18.XII plkst. 19
Biļetes pārdotas