Scenogrāfes Kristīnes Abikas iekārtotajā, Jaunā Rīgas teātra pēdējo gadu skatuves noformējuma minimālismam atbilstošajā kāda naudas dalīšanas kantora darba telpā ar niekiem nodarbojas Matīsa Ozola nogarlaikojies ierēdnis labā uzvalkā, mazliet vēlāk atsedzas viņa biešu krāsas zeķes, kas zālē izraisa papildu jautrību. Ierodas Gunas Zariņas varone, kas tērpta pēc visiesīkstējušākajiem priekšstatiem par pusmūža filoloģēm. Klišeja atnākusi pie klišejas. Izrāde Kordēlijas zeme var sākties.
Jaunā Rīgas teātra foajē joprojām atrodas nu jau vairs ne līdz galam patiesībai atbilstošs šīs sezonas plānu saraksts, kurā nosaukuma Kordēlijas zeme nav. Ir Karalis Līrs, pēc sākotnējās ieceres Gunas Zariņas monoizrāde. Transformācijas ir radušās darba procesā, un šobrīd teātris iestudējumu reklamē kā oriģināldramaturģijas darbu, kas pats par sevi ir apsveicams fakts. Tādējādi karalis Līrs kā tēls nonāk pakārtotā situācijā, no izrādes galvenā varoņa pārvēršoties par izpētes un diskusijas objektu. Taču lielākais paradokss ir tas, ka, ieviešot divus tēlus un sacerot to biogrāfijas, interesantāka, kaut ne līdz galam izstrādāta, ir sākotnēji otrajam plānam nolemtā – jaunā vīrieša – sižeta līnija.
Kurā pusē nostāties
Lugas autori ir četri: režisors Pēteris Krilovs, viņa asistents Gerds Lapoška un abi aktieri. Izvērtēt katra pienesumu ir samērā sarežģīti, bet galu galā par rezultātu atbild režisors, tāpēc mana izvēle ir runāt par Kordēlijas zemi primāri kā par Pētera Krilova, nevis Gunas Zariņas izrādi.
Abi tēli reizē ir un nav individualizēti. Gunas Zariņas Vizma Gūtmane pārstāv to ekscentrisko ideju pārņemto personu slāni, kas regulāri atgādina par savu ieceru svarīgumu ne tikai dažādos fondos, kuros dala naudu, bet arī preses izdevumu un elektronisko plašsaziņas līdzekļu redakcijās. Katrs, kas ar šādu ideju nesējiem ir saskāries, ir izjutis asu neērtības sajūtu, saprotot, ka tavā priekšā ir cilvēks, kuram nav iespējams palīdzēt, bet ir jāatrod kaut kāds formulējums, lai to pateiktu. Ne vienmēr tas izdodas. Piemēram, ierodas cilvēks ar paša izstrādātiem metiem un mēģina pierādīt, ka Uzvaras piemineklim vajadzētu piebūvēt klāt karavīru figūras Rietumu sabiedroto formas tērpos (tas nav pirmā svaiguma, bet manis paša piedzīvots notikums).
Vizma Gūtmane ir pārliecināta, ka viņas apmeklētajai institūcijai (kas tieši nav nosaukta par Valsts kultūrkapitāla fondu, bet jaušams, kas ir prototips) ir pienākums piešķirt naudu tieši viņai, nevis pieciem kritiķiem, kuriem piešķirta nauda teātra festivālu apmeklēšanai. Tie pieci kritiķi nedod sievietei miera, tā ir vēl viena no viņas apsēstībām, taču faktiski jau šai vietā varētu būt jebkurš, kam nauda ir piešķirta. "Kāpēc ne man?" ir paštaisns jautājums, un es esmu diezgan pārliecināts, ka režisors, pats nonācis naudas dalītāja situācijā, kad lielākajai daļai nākas atteikt, šādas Vizmas atsijātu bez jebkādas šaubīšanās. Man patiešām liekas, ka šajā gadījumā apzināti tiek sajaukta radoša neatlaidība ar neveselīgu apsēstību, nonākšanu neprātīga fanātisma stāvoklī kaut kādā ziņā romantizējot.
Linards Puķītis vienu gadu ir studējis filoloģiju, tad mainījis izglītības programmu un nokļuvis fondā X, kas dala naudu. Viņš iemieso valsts varu, kas izturas aroganti un garlaikoti, tā īsti projektu nav pat izlasījis, un vispār viņš domā, ka Šekspīrs ir novecojis un Karalis Līrs nav izņēmums. Tādējādi viņš vismaz sākumā automātiski tiek padarīts par negatīvo varoni, kura galvenais pārkāpums ir atteikšanās no klasiskās filoloģijas, bet par Linarda tukšumu liecina aina, kurā viņš ar biroja krēslu vizinās no viena telpas gala uz otru. Un tad viņš pamazām pāraug un izrādes beigās jau skandē Karali Līru lappusēm no galvas.
Lai lasītājs piedod manu ironiju, taču mani satrauc tas, ka tik pieredzējis un erudīts cilvēks kā Pēteris Krilovs vieglu roku tiražē ārkārtīgi paviršus priekšstatus par to, kas notiek šādās iestādēs. No vienas puses, protams, mēs nerunājam par pretenzijām uz dokumentalitāti, gluži otrādi, taču no otras – ir skaidrs, ka arī pats režisors ir pārliecināts, ka viss notiek nepareizi. Es nekad neesmu bijis ekspertu komisijās, kas dala naudu, un pats to esmu prasījis vienu reizi (nepiešķīra), tāpēc manam īgnumam šķietami nav pamata. Tomēr man šķiet, ka pašā situācijas uzstādījumā, ko autori lugā iestrādājuši, netrūkst liekulības un paviršu spriedumu. Tas ir mulsinoši. Īpaši, savietojot ar režisora atklāsmēm izrādes programmiņā par to, ka jauno aktieru izglītošanā viss tiek vienkāršots: "Arvien vienkāršāk, vienkāršāk un vienkāršāk." Un, jā, atzīšos, es režisora attieksmē pret Linarda Puķīša tēlu saskatu arī veca vīra aizspriedumus pret jaunāko paaudzi.
Sausā vētra
Izrādes otrais cēliens būtiski atšķiras, jo tajā ir trīs savrupas ainas. Pirmajā Vizma ir nonākusi Velsā – bez cerētā atbalsta –, uzslējusi telti un piedzīvo īstu negaisu, kura laikā emocionāli savienojas ar Līra tēlu. Iespējams, šis apjomīgais skats ir vistuvākais sākotnējai iecerei, kurā Guna Zariņa spēlētu Līru. Taču šajā izrādē aktrise spēlē Vizmu, kas jūtas kā Līrs, un tas ir principiāli atšķirīgs filtrs, caur kuru skatīties uz mākslinieces darbu. Respektīvi, vizuāli efektīgajā negaisa ainā, kurā lietus vietā ik pa brīdim uzvirmo, tā sakot, pīšļi un putekļi, mēs skatāmies, kā aktrise izmanto savu personisko emocionālo pieredzi Karaļa takā Zviedrijas ziemeļos (arī par to var lasīt programmiņā), taču uz skatuves nav Guna Zariņa – Līrs, bet Guna Zariņa – Vizma, un šādā uzstādījumā aina iestiepjas un kļūst vienmuļa.
Līdzīga problēma ar aktrises personības un tēla robežsituācijām bija vērojama arī Alvja Hermaņa izrādē Viss zem debesīm, kurā brīžiem varones Astrīdas un aktrises Gunas biogrāfijas fakti pārklājās mulsinošās kombinācijās (ainā ar jau pasen mūžībā aizgājušā aktiera Māra Liniņa video). Problēma ir tā, ka šajā ainā ir redzams kāda cilvēka individuālais emocionālais pārdzīvojums, bet vai tas ir tas, pēc kā Vizma brauca uz Velsu, vai tomēr sākotnējā sapņa parodija?
Nozīmīga ir otrā cēliena otrā aina, kurā Matīsa Ozola varonis apvieno atmiņas par vectēvu ar Džona Donna Meditāciju tekstu Raimonda Ķirķa, Annas Auziņas un Ievas Lešinskas tulkojumā un atdzejojumā. Linarda Puķīša atmiņas par savu vienīgo pētījumu filoloģijā saplūst ar viņa personisko pieredzi, un šis salikums gan darbojas dramaturģiski un aktieriski. Matīsa Ozola atkārtotā sadarbība ar Pēteri Krilovu šajā ainā ir vainagojusies ar veiksmi un aizkustina – ja piespiežam sevi aizmirst pašas situācijas sadomātību, proti, netiešo apgalvojumu, ka varoņa izvēlētais ceļš prom no klasiskās filoloģijas bijusi maldu taka un atgriešanās pie tās viņu padara krietnāku.
Emocionāli saviļņo arī pēdējā aina, kurā abu varoņu atkalsastapšanās notiek, izmantojot Šekspīra tekstu, kurā Līra "lomā" ir Vizma, savukārt Kordēlijas "lomā" – Linards. Ļaujot runāt Šekspīram, varoņi saprotas labāk nekā tad, kad sarunājas bez starpnieka, kas šajā gadījumā ir literatūra. Nevar noliegt, ka pēdējā aina uz skatītāja emocijām iedarbojas precīzi, un tomēr jautājums ir – ko iestudējuma veidotāji ir gribējuši pateikt un ko galu galā ir pateikuši. Vēlreiz nākas pieminēt programmiņu, kurā publicētajā Margaritas Ziedas intervijā ir izlasāms par visiem virzieniem, kādos komanda ir strādājusi. Tā tad paviršībā vainot it kā nevar. Taču visā šajā versiju un virzienu kopumā pats Līrs ir kļuvis par diezgan vienkāršotu un abstrahētu simbolu pārestībai, kaut Šekspīra lugā šis tēls ir pietiekami pretrunīgs un pats nodara ne mazumu ļaunuma.
Kopumā Kordēlijas zemi skatīties ir rosinoši, pat ja tās vēstījumu pretrunīgums kaitina un ainu izstrādātība ir nevienmērīga. Galu galā var taču teikt – dusmojos, tātad dzīvoju, vai ne? Arī tas ir dzīvs process.
Kordēlijas zeme
JRT Mazajā zālē 13.–15.I, 14.–16.II plkst. 18.30
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 20–28