Atis Rozentāls
@@@@
Formāli nav, kam piesieties, – ir radīta profesionāla izrāde, dramaturģija piedāvā nemitīgus sižeta pavērsienus, kuros šķietamais sabiedrotais pārvēršas ienaidniekā. Ir vērienīgs inscenējums, režisors ievieš pat ne otro, bet trešo plānu, proti, galminiekus. Juris Vaivods izveidojis atbilstošu muzikālo noformējumu, Mārtiņš Vilkārsis un Ilze Vītoliņa – greznu skatuves noformējumu un kostīmus, interesantas ir gaismu spēles Jevgeņija Vinogradova īstenojumā. Taču režisora Aleksandra Morfova izvēlētā iestudējuma atslēga – ironija – izrādi padara glancēti vēsu, elegantu, bet ne emocionālu, te nav, ar ko identificēties un kam just līdzi. Izrāde primāri ir par politiku, ne jūtām. Juris Žagars Henriju II spēlē kā cinisku, nogurušu veci, kurš spēlējas ar domu, ka reizē ir un nav karaļa Līra līdzinieks. Viņa cietumā turētās sievas lomā Rēzija Kalniņa akcentē Eleonoras rafinētību, spēju līdzvērtīgi kalkulēt un spēlēt varas šahu. Ekstravagants ir lomu sadalījums: vidējo dēlu spēlē Artūrs Skrastiņš, kurš to dara profesionāli, tomēr rada jautājumu, vai teātra aktieru soliņš kļuvis tik īss. Laura Dzelzīša Ričards Lauvassirds ir plātīgs, bet pret tēvu izrādās nevarīgs. Interesantākais no dēlu trijotnes ir Toma Treiņa Džons – režisors atradis ļoti precīzu aktiera psihofizikas izmantojumu izlutinātā prinča lomai.
Maija Svarinska
@@@
Lauva ziemā ir tipiska Dailes teātra izrāde uz lielās skatuves. Tas mani pārsteidza, gaidīju, ka režisors Aleksandrs Morfovs uzveiks teātra atpazīstamības stilu, kā tas ir bijis viņa darbos šajā pašā telpā. Šoreiz nekā. Tāpēc atkal urdīja apnicīgs jautājums: kā vārdā? Plašam skatītāju lokam tas ir vajadzīgs? Droši vien, jo ir, ko skatīties, ko klausīties. Ļoti dzīvīgs Evitas Mamajas lugas tulkojums, brīžiem pat šķiet, ka nevis XII gadsimtā, bet mūsdienās notiek darbība. Adekvāti apspēlēta sadzīve un kostīmi (Ilze Vītoliņa). Toties iespaidīga scenogrāfija (Mārtiņš Vilkārsis) tumsē (gaismu mākslinieks Jevgeņijs Vinogradovs) pagātnes ēnā. Aktieri spēlē stāstu par karaļu dzimtas kaislībām brīvi no darbības laika, un, kā allaž, ir aizraujoši skatīties, kā viņi strādā. Juris Žagars (Henrijs II), Rēzija Kalniņa (Eleonora), Lauris Dzelzītis (Ričards), Artūrs Skrastiņš (Džefrijs), Toms Treinis (Džons) un Dainis Grūbe (Francijas karalis) – visi sparīgi attēlo, kā mutuļo emocijas cilvēkos no tagadnes. Bet jēgas kopainai nav, jo trūkst režijas akcenta. Pirmajā cēlienā jaušamas asociācijas ar politisko cinismu šodien un droši vien – mūžīgi, otrajā daļā galvenais ir mīlestības vēstījums, nosacīti, protams, jo īsta mīlestība apzināti neprovocē otrā ciešanas. Tātad būtībā prevalē lugas teksts.
Henrieta Verhoustinska
@@@
Vai pie vainas bija otrās izrādes sindroms vai tas, ka izrādes intīmais stāsts par kādas ģimenes totālo savstarpējo atsvešinātību un vienlaikus kaislīgo ilgošanos pēc tuvības ir ielikts monumentālā, efektīgā skatuves iekārtojumā un dažādās, manuprāt, liekās anturāžās (nodevas lielajai skatuvei), bet pirmais cēliens man likās gaužām dekoratīvs un tukšvārdīgs. Otrais trāpīja daudz spēcīgāk, lai gan šķiet, ka kopš lieliskās Finita la comedia! Morfovs rokrakstā kļūst aizvien līdzīgāks Džilindžeram viņa spēka periodā (šī izrāde mierīgi varētu būt Marijas Stjuartes otrā daļa). Rēzijas Kalniņas Eleonora ir cilvēks ar savām vājībām, sieviete, ne karaliene. Vienīgā vara, ko viņa vēlas, ir vara pār Jura Žagara pievilcīgo un azartisko Henriju, kurš neļauj viņai – un nevienam – garlaikoties. Eleonora dzīvo, lai rotaļātos ar viņu, ievainotu viņu, savaldzinātu viņu. Valdzināšanu viņa izmanto pret visiem – pat saviem dēliem, pat pret vīra mīļāko. Politika nav viņas īstā interese. Aleksandra Morfova izrādē varas cietsirdīgās spēles tiek pārnestas uz vienu – Plantagenetu – dzimtu. Katram dēlam un pat Francijas karalim ir savs ģimenes traumu stāsts. Henrija un Eleonoras spēcīgo personību jaudīgā seksuālā vilkme un kopīgā pagātne abu ambīciju sadursmi padara par tādu kā pāru psihoterapijas seansu.
Māris
eva