Ābolu ķocis. Trīne. Ir tikai divi varianti – ļauties vai kapitulēt

Atis Rozentāls @@@

Elmārs Seņkovs uz skatuves palaidis krāsainu stihiju un īsti nav centies tai piešķirt loģiku. Mazbērzos dzīvo bezmaz alu cilvēki, bet Lielbērzos – gandrīz dievišķas būtnes, Trīne ir maziņa (pirmajā sastāvā), bet Rembēniete – ļoti gara, orķestris spēlē kaut ko Bregoviča stilā, ievijot i Skroderdienu, i Rimska-Korsakova Šeherezādes, i padomju kinofilmu mūzikas motīvus. Reiņa Suhanova košajā vidē ir sava vieta arī plastmasai un elektriskajam sildītājam. Ja skatītājs sāks prasīt, kāpēc vajag tā un ne citādi, – cauri, tad jāiet mājās. Te ir tikai divi varianti – ļauties vai kapitulēt. Tas gan nenozīmē, ka ļauties bez atslābuma var gluži visu izrādes laiku – ir nesavāktas ainas, kas garlaiko. Daļa aktieru paliek izdomātās maskas līmenī, un tāda eksistence ļoti ātri sevi izsmeļ. Maija Doveika kā saimniece mežone runā pārvērstā balsī un demonstrē "mērkaķisku" plastiku, taču ar to ir par maz. Labāk veicas Jānim Vimbam kā tēvam, jo viņam sacerēta asprātīga epizode ar zīlēšanu pēc Lielvārdes jostas. Par šedevru (bez pārslavēšanas) kļūst Artura Krūzkopa Brencis, no viņa neatpaliek arī Ingas Misānes- Grasbergas Made. Ditas Lūriņas lellīte Trīne rāpo no vienas mājas uz otru kā maza vabolīte, Toms Treinis Rembēnietes lomā pašlaik vēl pagalam samulsis.

Henrieta Verhoustinska @@@@

Ļoti novērtēju NT atļaušanos sava repertuāra stūrakmeni – Blaumani – neiestudēt tradicionāli. Azartiska bufonāde ar klaunādes un groteskas elementiem. "Atļaušanās" ir īstais vārds, kas raksturo režisora Elmāra Seņkova, scenogrāfa un kostīmu mākslinieka Reiņa Suhanova un horeogrāfes Agates Bankavas kopdarbu. Konflikts starp divām ģimenēm reducēts uz civilizācijas neskarto alu cilvēku (Mazbērzu), kuri izkāpuši no animācijas filmas par Krūdiem vai Džungļu grāmatas Banderlogiem, un antīkās Grieķijas stila togās tērpto skaistuļu (Lielbērzu) nespēju vienoties par estētiskām un morālām kategorijām. Neandertāliešu Mazbērzu nedienas ceļas no nevaldāmā matriarhāta – Maijas Doveikas Mazbērzu māte, saraucot uzacis un pakasot dredus, ne vien iedveš bailes visai saimei, bet arī izmanto savas šamaniskās dotības. Ditas Lūriņas Trīne atgādina japāņu bunraku lellīti ar vaņkas vstaņkas spēju apvelties ap savu asi, sataisa sū… bez ļaunuma. Jaunā gaismā ieraudzīju Ģirtu Liuziniku. Aktieriem samērā svešajā absolūtas spēles žanrā jāpiešaujas, lai ne brīdi neizkristu no tā ārā. Tas pirmizrādē līdz galam neizdevās gandrīz nevienam, izņemot Arturu Krūzkopu Brenča lomā un Ingu Misāni-Grasbergu kā viņa mīļoto Madi; abi atgādināja baltos zalkšus no Muminu sāgas.

Valda Čakare @@@ 

Izrāde iecerēta kā "oda priekam". Tai piemīt gan commedia dell’arte motoriskais fiziskums, gan leļļu teātra iespēju neierobežotība, gan bērnu rotaļu iztēles brīvība. Izrādē skan dzīvā mūzika un ieraugāmas atsauces tiklab uz XX gadsimta sākuma mākslu un šodienas reklāmu tēliem, kā parodijas par citu Latvijas režisoru iestudēšanas stilu. Acis žilbina laikmetu un kultūru mikslis. Mērķtiecīgi organizētajam juceklim pa vidu maisās Trīne – Ditas Lūriņas mazā lellīte ar Bjorkas frizūru un lirisku dvēseli vai Marijas Bērziņas brašā savas dzīves "menedžere". Šķiet, neko vairāk, lai būtu spilgti, bezbēdīgi un aizraujoši, nav iespējams izdarīt. Tad kāpēc Seņkova piģermiģeris liek justies kā bērnam, kam nerātnie rotaļu biedri iesmērējuši tukšu konfektes papīriņu? Nu labi, ne gluži tukšu, bet sajūta tomēr ir tāda, it kā no "dauzonīgās" formas būtu izslīdējis (varbūt vēl nav atradies?) tās dzīvais cilvēciskais saturs. Tāpēc aci, prātu un sirdi piesien atsevišķie tēli, kuriem tāds ir, – Ingas Misānes-Grasbergas rūpju pārņemtā un allaž iesvīdusī mājas soļa tecētāja Made un jo sevišķi viņas gaudeni vaimanājošais brūtgāns Brencis – virtuozs un aizkustinoši smieklīgs Artura Krūzkopa aktierdarbs; liecība tam, cik iedarbīga kļūst ekstravaganta forma, ja tā izaug no cilvēka ilgām, sāpēm un prieka.