Maija Svarinska @@@@
Grūti skatīties izrādi, kuras saturs ir līdz garlaicībai zināms, jo uzmanība koncentrējas tikai un vienīgi uz jautājumu: kā? Nekas. Brīžiem pat fascinējoši – kad kustībā atdzīvojas emocijas, kad ķermeņa valodā jaušama dvēseles elpa. Taču pašlaik Precības kopumā ir izteikti formas diktātam pakļauta izrāde. Nekas. Forma ir spēcīga, un, spriežot pēc aktieru meistarības, tā drīz vien atdzims īstajā plastiskajā drāmā, kas groteskas žanrā smejas un raud par mūžīgo precību gaidu tēmu. Par stāsta mūžīgumu liecina arī noformējums: kostīmi daiļrunīgi sasaucas ar Gogoļa un jaunākiem laikiem, darbības vide ir melnbalti gluda, arī sadzīviskie priekšmeti ir nekādi (Maksims Obrezkovs). Toties darbības personas gan ir spožas. Visiem paredzēts savs raksturs, kuru režisors Sergejs Zemļanskis iekodējis gandrīz katrā kustībā un kustību savstarpējā saspēlē, ko diktē ne tikai varoņa raksturs, bet arī mūzika (Pāvels Akimkins). Jāuzsver, ka tēls sāk veidoties Ilzes Trukšānes Agafjas lomā, Samiras Adgezalovas savedējas Fjoklas lomā, pārliecina arī Rolanda Beķera Podkoļosins un Gata Malika Kočkarjovs. Izrādes rondo kompozīcija, kas ir apspēlēts baltais līgavas plīvurs kā cerību ceļš, arī iedvesmo.
Atis Rozentāls @@@@
Veidojot versiju bez vārdiem, Nikolaja Gogoļa komēdijas nedaudz skumjā zemstrāva saglabāta, īpaši izrādes finālā, taču lielākoties režisoru Sergeju Zemļanski interesējusi krievu klasiķa varoņu raksturu klauniskā puse. Aktieri darbojas azartiski un ir labi trenēti, bet Rolanda Beķera un Ilzes Trukšānes galvenais pāris veidots pēc kontrasta principa – garā maikste Agafja Tihonovna un mazais, bailīgais Podkoļosins jau no paša sākuma ir neiespējamais pāris. Izrādes koptēlu mākslinieks Maksims Obrezkovs radījis reizē lakonisku, tomēr vērienīgu, asprātīgi veidoti arī kostīmi. Mūzikā Pāvels Akimkins stilizē uz nebēdu, un arī režisora teātra valodā, visticamāk, apzināti ienākuši paņēmieni, ko izmantojuši citi režisori. Diezgan daudz līdzību ar Roberta Vilsona estētiku, bet ir arī citas sasaukšanās. Līgavaiņu kavalkādei, kam arī atņemtas runas spējas, par svarīgāko izteiksmes līdzekli kļūst ar polsteriem groteski deformētie ķermeņi. Ir izstrādāti spilgti koncertnumuri, piemēram, tējas dzeršanas aina ar Anetes Berķes solo, kam publika uzgavilē. Līdz galam aizrauties kopā ar aktieriem neizdevās, taču Liepājas teātra šīs sezonas nevienmērīgajā kopainā šis ir viens no spilgtākajiem notikumiem.
Inta Balode @@@@
Korekti realizēts izklaidējošs dejas teātra un klaunādes apvienojums, kurā aktieri ir labi iejutušies un precīzi izspēlē uzdoto. Zemļanskis veikli lieto dejas un teātra instrumentus, tomēr neredzu viņa horeogrāfa rokrakstu, un kustība neko daudz vairāk par sižetu nevēsta. Dziļākas domas provocē izrādes vizuālais tēls. Vai tikai Maksims Obrezkovs nav horeogrāfa biznesa projekta veiksme, kas ļāvusi nabadzīga brīvmākslinieka likteņa vietā atrast labu iztikšanu? Atbalstu vēlmi un spēju paņemt naudu, bet jāuzmanās ar mārketinga runām. Savu cenu režisors tiecas rādīt ar radošās liesmās degoša mākslinieka un novatora tēlu. Varbūt Maskavā "tas" nav deja, bet Latvijā, kur teju visi horeogrāfi teātros ir skoloti laikmetīgajā dejā, Zemļanska "plastiskā drāma" nav brīnums, bet dejas teātra izrāde ar naudu. Ja Precības ir par nākšanu (vai Gogoļa vešanu) ārā no skapja un muzejisku sabiedrības modeļu kritiku, kur laulības ir puļķis, uz kura uzdurt piejaucējamos, lieku lielu četrinieku. Seksualitātes viltošana zem pufīgiem tērpiem visus padara par klauniem bez dzimuma. Podkoļosins izvēlas dzīvi gultā bez maldu biksēm, bet Kuperdjagina ir viņa skaistais sapnis par brīvību, kas reiz satrieks pīšļos pat Maskavas vecos kraukļus.
Anna Kalna
DD
Pacēlums ir, bet uz kuru pusi