Iestudējuma
pamatā – dramaturga Pītera Šefera darbs, kuru ar lieliem
panākumiem 1984. gadā ekranizēja čehu kinorežisors Milošs Formans.
Izrāde apspēlē vēstures radīto leģendu par Volfganga Amadeja Mocarta
(lomā Artūrs Dīcis) noindēšanu un pēta, kā Austrijas imperatora
galma mūziķa, visas valsts mūzikas dzīves noteicēja Antonio Saljēri
(Artūrs Skrastiņš) greizsirdīgā skaudība noved jauno mūziķi
līdz galējai iznīcībai. Ilze Ķuzule-Skrastiņa atveido īsu mūžu
nodzīvojušā ģēnija sievu Konstanci. Jauniestudējuma autors –
angļu režisors Jans Villems van den Boss, kurš 2005. gadā Dailes
teātrī veidojis izrādi Spilvencilvēks.
Fragments
no intervijas ar Artūru Skrastiņu.
Vai izrāde Amadejs sniedz kādu šajā dzīves posmā personīgi jums svarīgu informāciju?
Galvenais droši vien ir tas, ka es arī dzīvē ļoti bieži sevi salīdzinu ar citiem un brīdī, kad kāds šķiet labāks, aizmirstu par savu unikalitāti. Ja es vienmēr apzinātos savu vērtību un vispār to, ka jebkurš cilvēks kā tāds ir neatkārtojams un nav svarīgi, cik talantīgs, skaists vai bagāts, laimi sasniegt būtu daudz vienkāršāk. Tas ir tas, ko Saljēri līdz pat mūža galam nespēj saprast. Šefera lugā viņš sevi nemitīgi salīdzina ar Mocartu, kaut gan vēsturiski Saljēri nebija iemesla skaust, jo, kad Mocarts parādījās Vīnē, Saljēri jau bija stārs. Viņš visu mūžu tāds bija.
Kas ir ģenialitāte?
Tā ir absolūtā dzirde kādā jomā. Arī kolhoza priekšsēdētājs var būt ģeniāls. Tas nozīmē milzīgus iekšējos resursus kādā jomā, un, bez šaubām, tā ir iracionāla spēja. Taču, kas tas ir, to es nepratīšu izpreparēt.
Vai varat nosaukt kādu konkrētu mūsdienu ģēniju?
Man prātā nāk vairāki vārdi gan Latvijā, gan pasaulē. Būtu negodīgi nosaukt vienu, zinot, ka arī tie citi ir tādi. Maikls Džeksons bija ģēnijs. Noteikti. Viņš taču ir pagriezis pasauli. Neapšaubāmi. Kaspars Podnieks ir ģēnijs.
Vai jūs pats gribētu būt ģēnijs? Varbūt kādās pašizpausmēs to jau esat sajutis?
Es zinu, ka
attiecībā uz mani ir lietots šis apzīmējums, un es tādos
brīžos noraustos. Veidojot katru lomu, tomēr ir brīži, kuros notiek
no manis neatkarīgi iracionāli procesi. Esmu jutis brīžus, kad intuīcija
sāk strādāt ārprātīgā veidā. Tu gatavo augsni, vāc informāciju,
pamazām plēs sevi vaļā, un vienā brīdī tādā intuitīvā līmenī
sāk strādāt zemapziņa. Tas ir skaistākais radošā darbā, taču
reizēm kļūst arī biedējoši.
Pilnu interviju
ar Artūru Skrastiņu, kā arī ar Ilzi Ķuzuli-Skrastiņu
un Artūru Dīci lasiet žurnālā Izklaide TV 5. maijā!