Ja pēc manas izrādes kāds neiziet ārā, neaizklapēdams durvis, tad es mērķi neesmu sasniedzis — režisoru Dž.Dž.Džilindžeru nesenā intervijā citē viņa dzīvesbiedre Binnija Ārberga. Saruna tapusi, viņa jaunākā iestudējuma — Gabrielas Vitkopas Nekrofila — pirmizrādi gaidot. Pats citāts raksturo ne tikai bažas, kā Dailes teātra publika uztvers "marginālas psihes studijas", bet galvenokārt priekšstatu, kurš apzināti kultivēts Latvijas pieteātra aprindās — gan par režisoru, gan viņa iestudējumiem.
Dzeltenā prese piepildīta ar "ekstravagantā režisora" dzīves stila komentāriem — Džilindžers vienmēr melnā, Džilindžers nekad nav nofotografēts bez cigaretes... Pats Džilindžers, izveidojis modernas sfinksas — estēta un intelektuāļa — imidžu, smīn. Kopš pērnā pavasara attiecībās ar presi sācis arī klusēt. Nerunāšot "vēl ilgi. Varbūt nekad." Tikmēr Dailes teātris cenšas definēt, kam paredzēta jaunā izrāde. Par spīti piesardzībai, Nekrofilu piesaistot Dailes teātra Radošajai darbnīcai, skandāls, šķiet, garantēts. Ap Dž.Dž.Džilindžeru saglabājas autsaidera aura, kaut objektīvi aizvadītajās sezonās viņam izdevies kļūt par vienu no vadošajiem režisoriem Latvijā.
Tradīcija izaicināt
Skandāli — gan apzināti, gan negribēti — ir Dž.Dž.Džilindžera radošās biogrāfijas neatņemama sastāvdaļa. Režisors teātrī ienāca 90.gadu vidū. Pseidonīms, kas gadu gaitā pilnībā "iznīdējis" Dž.Dž.Džilindžera īsto vārdu, pēc leģendas radies pēc bēdīgi slavena masu slepkavas vārda. Tiesa, Raimonda Rupeika vārds pēdējos gados programmās atkal rakstīts — gan ne kā režisora, bet tulkotāja. 1996.gadā, vēl nebeiguši studijas Latvijas Kultūras akadēmijā, Dailes teātra telpās apvienības Nepanesamā teātra artelis ietvaros izrādes sāka iestudēt viņš, Gatis Šmits un Viesturs Kairišs. Tai laikā teātra dzīvē ienāca arī Regnārs Vaivars un Alvis Hermanis, kopā veidojot jaunu, spēcīgu, no Latvijas teātra tradīcijas pavisam atšķirīgi domājošu režisoru paaudzi. Nepanesamā teātra arteļa mērķis, spriežot pēc tā laika intervijām, bija "brīvi radīt", nesaistot neformālo grupu ar kādām vienotām estētiskām izpausmēm. Toties vienoja epatāža, kas neizbēgami pavadīja tā laika teātra situācijā izaicinošās izrādes. Jaunie režisori Latvijas teātrī ienesa tabū tēmas — nežēlību, seksualitāti, marginālo sabiedrības grupu pētījumus. Vitāli nepieciešamā teātra valodas modernizācija un Eiropas teātrī jau gadiem "atstrādāto" tēmu imports raisīja gan skaļus protestus un nosodījumu, gan atbalstu brīžiem agresīvās formās. Polāra skatītāju sadalīšanās fanos un nīdējos, neatkarīgi no tā, kas un kā iestudēts, saglabājas kā tradīcija — Dž.Dž.Džilindžers pieder tiem māksliniekiem, kuru darbi spēj izraisīt ļoti spēcīgu personisku emocionālu atbalsi skatītājos — vai nu estētikas, vai tēmas dēļ. Kaut Dž.Dž.Džilindžers pēdējās sezonās, iestudējot konservatīvam skatītājam nepieņemamus sižetus, spējis būt pārsteidzoši neizaicinošs.
Dailes teātrim Dž.Dž.Džilindžers pievienojās 1997.gadā. Esot bijis piedāvājums strādāt arī Latvijas Nacionālā teātrī, tomēr lēmums palikt Dailē jaunajam, studijas Latvijas Kultūras akadēmijā formāli tā arī nebeigušajam (gala eksāmenu nokārtošana esot šķitusi nevajadzīga, tādēļ diplomu Dž.Dž.Džilindžers nesaņēma) režisoram bijis ļoti veiksmīgs. Dž.Dž.Džilindžers reputāciju ieguva ātri, un jau ilgāku laiku viens no autonomajiem "teātriem teātrī" Dailē ir viņa. Tā ir ierunāta, bet precīza klišeja, ka Dailes teātris konceptuāli ļauj dažādiem režisoriem veidot izteikti individuālu stilu, nepakļaujot to dominējošai tradīcijai. Dž.Dž.Džilindžeram Dailē ir gan sava radošā komanda, aktieri, kas dala viņa izpratni par teātri, gan skatītājs. Jau ilgāku laiku Dž.Dž.Džilindžers ir arī oficiāli novērtēts režisors — šā gada Spēlmaņu nakts balvai viņš izvirzīts nominācijā Gada režisors par Nacionālajā teātrī iestudēto Jūdas skūpstu. Agrāk vairākkārt nominēts kā režisors, nominētas arī viņa veidotās izrādes Lolita, Penelope un Diks. Par Kaligulas iestudējumu 2005./2006.g.sezonā Dž.Dž.Džilindžers saņēma abas "galvenās" balvas — labākā režisora un labākās izrādes nosaukumu. Tiesa, saceļot ne mazums skandālu, jo bez balvām palika citi sezonas līderi, kā Oļģerts Kroders, Gatis Šmits un Alvis Hermanis. Jau vairākas sezonas pēc kārtas Dž.Dž.Džilindžera iestudētās izrādes iegūst arī Dailes teātra skatītāju simpātiju balvu gada nogalē. Viņa iestudējumi, īpaši Lielajā zālē, veido Dailes teātra repertuāra pamatu, jo Dž.Dž.Džilindžers ir viens no retajiem režisoriem, kam piemīt neapšaubāms talants "savaldīt" Dailes teātra lielo skatuvi, vienlaikus piepildot milzīgo skatītāju zāli. Lielās zāles iestudējumi kļuvuši teju par Dž.Dž.Džilindžera firmas zīmi, piedāvājot spilgtu vizualitāti, biezu kultūras citātu klāstu (režisora aizraušanās ar kino ir leģendāra), lieliskus aktierdarbus un spēju izsvērtu kontrastu starp ironiju un liriku. Marka Zaharova un Romāna Viktjuka cienītājs veiksmīgi adaptējis paņēmienu, izrādēs savienot mākslu un izklaidi, vienlaikus saistoši spēlējoties ar žanriem "neatbilstošiem" pasniegumiem. Kaligula kļuvusi par populāru izklaides izrādi, Lodes pār Brodveju sajūsmina intelektuāļus.
Top triptihs
Tas gan nenozīmē, ka Nekrofils mazajā spēles telpā režisora radošajā CV jutīsies vientuļš. Dž.Dž.Džilindžers Dailes Kamerzālē allaž iestudējis šaurākai publikai adresētus psihes (gan marginālas, gan ne tik) pētījumus. Turklāt teātrī jokojot, ka šosezon Dž.Dž.Džilindžers iestudē triloģiju — Nekrofils, Psihs, Jūlijs. Kāda maniaka stāsts. "Nekrofils nav programmatiska izrāde Dailes teātrim, bet tā ir programmatiska izrāde Džilindžeram. Cita lieta, ka šis režisors pasaules kultūras marginālās tēmas jau padarījis par latviešu teātra meinstrīmu," tā par režisora izvēli saka Dailes teātra literārās daļas vadītāja kritiķe Evita Mamaja. "Nekrofils tiek iestudēta Radošās laboratorijas ietvaros, tāpat arī Ivana Viripajeva Jūlijs. Kāda maniaka stāsts. Tas nozīmē, ka izrāde nav paredzēta plašai skatītāju auditorijai — ne tikai skaita ziņā, bet arī teātra interešu nozīmē. Teātris nevēlas provocēt skatītāju, iestudējot izrādi, pirms kuras auditorijai būtu jāizdala papīra maisiņi vājākiem organismiem." Tas Dž.Dž.Džilindžera izrāžu kontekstā ir būtisks atgādinājums — ne katra izrāde ir paredzēta katram skatītājam. 1998.gadā — karjeras pirmsākumos — intervijā Teātra Vēstnesī Dž.Dž.Džilindžers teica: "Mākslai izvirzīt uzdevumu nozīmē mākslu nonivelēt, mākslai nevar būt uzdevumu." Šis uzstādījums viņa karjerā, šķiet, palicis nemainīgs. Tāpat arī princips, ka iestudēt jeb pētīt teātrī drīkst jebko. Nekrofils, pēc stāstītā, būšot vizuāli ļoti skaista izrāde par savdabīgu mīlestību, kuras primārais mērķis nav šokēt par katru cenu. Kā intervijā Dienai stāstījusi Kristīne Beļicka, kura kopā ar Ģirtu Ķesteri spēlēs Nekrofilā, iestudēts tā, lai, nezinot latviešu valodu, liktos — tas ir aizkustinošs stāsts par attiecībām. Bet Dž.Dž.Džilindžers pēc radošās laboratorijas sezonas otrajā pusē atgriezīsies pie plašākam skatītāju lokam domātām izrādēm — Dailes Lielajā zālē iestudēs Ēriha Kestnera Punktiņu un Antonu, un pavasarī A.Puškina teātrī Maskavā atgriezīsies pie Tankreda Dorsta Fernando Krapa vēstulēm Jūlijai.