Paziņot, ka nekrofilija ir nesavtīgākā no mīlas formām, protams, nozīmē pievērst uzmanību, bet vai ar to pietiek, lai "noturētu” zāli pusotras stundas garā izrādē? Nē. Pat ja spēlē viens no šobrīd Latvijā labākajiem aktieriem Ģirts Ķesteris, bet jaunā aktrise Kristīne Belicka lomā darbojas nevainojami.
Uz jautājumu, kāpēc izrāde nenotiek, manuprāt, ir lakoniska atbilde – Dž.Dž.Džilindžers pārrēķinājies. Ir acīmredzami, ka izrāde iecerēta izaicinoša – G.Vitkopas teksts ir "izteiksmīgs”, īpaši ņemot vērā Latvijas teātra kontekstu, kurā ētiski daudz mazāk diskutabli jautājumi lielai daļai skatītāju šķiet absolūti nepieņemami. Ir tikai godīgi gaidīt, ka skatītājs jutīsies šokēts. Galvenais jautājums ir: ko ar šo šoku iesākt izrādes veidotājiem? Kā satvert, pagriezt, izmantot, lai panāktu sev vēlamo efektu? Ir tādi (nedaudzi) mākslas darbi, kuru vēriens, talants piespiež vai varbūt ievilina "krēslas zonās”, liekot šokā konstatēt, ka jūti līdzi, pat identificējies ar tavam ētiskajam kodam kategoriski neatbilstošām parādībām, rīcības modeļiem. Tas ir ārkārtīgi satricinoši, un pret sevi godīgam cilvēkam paveras visai neierasta, nekomfortabla viela pārdomām. Pieļauju, ka uz šādu efektu pretendē arī "Nekrofils”. Bet lai to panāktu, vispirms skatītājs ir jāpiekrāpj, jāpanāk, ka viņš redzēto (dzirdēto, lasīto) attiecina pats uz sevi. Lamatu vietā Dž.Dž.Džilindžers šoreiz radījis drīzāk lubu bildīti.
Izrādē uzsvars likts uz šoku tā primitīvākajās izpausmēs, paļaujoties, ka šoka elementa nodrošināšanai pietiks tikai ar tekstu. Nepietiek. Izrāde iet G.Vitkopas darba pavadā, kļūstot ne tikai liekvārdīga (un es šeit nedomāju literāro, bet gan vizuālo tekstu), bet brīžiem pat ilustratīva. Paradoksālā kārtā teksta "skaidrojums” vizuālajās zīmēs padara izrādi krietni abstraktāku un teksta iedarbību samazina. Latviešu skatītājs, kas normālos apstākļos no skatuves neņemtu pretī vienkāršu žargona izteicienu ar seksuālu pieskaņu, vienaldzīgi "norij” brīžiem naturālistiskus seksa ar nelaiķiem aprakstus.
Vizuāli izrāde ir krāšņa. Kristiana Brektes scenogrāfija ir estetizēta augstā pakāpē – lieli pamatkrāsu laukumi, neuzkrītošas morga detaļas, kas, uzmetot paviršāku skatu, rada barokāli piesātināta skaistuma auru. Par Ilzes Vītoliņas Kristīnei Belickai veidoto sarkano kleitu vispār varētu dziedāt odas. Ja kas tāds vispār pastāv, izrāde ir bagātīgi askētiska. Bet šajā kontrastam (skaistais – neglītais, mīlestība – nāve, kas bieži tiek pretnostatīta un salīdzināta izrādē) tik piemērotajā vidē Ģirts Ķesteris spēlē Nekrofilu. Nevis cilvēku, kas mīl, un tad jau otršķirīgi, ka aizgājējus, bet nekrofilu ar programmu. Sanāk negribēts atsvešinājums. Brīžiem kļūst pat jautri – iespējams, ka teksta oriģinālā ir būtiska kāda dramaturģija līķu aprakstos, kāpinājums, kulminācija utt., bet izrādē palicis tikai apraksts. Ir nedaudzas ainas, kurās abiem aktieriem izdodas nodibināt cilvēciskas attiecības – spēlēt nevis tekstu, bet izmantot to par atspēriena punktu savam neverbālam stāstam par attiecībām. Šajos brīžos izrāde iztālēm atgādina Dž.Dž.Džilindžera citu, veiksmīgāku uzvedumu - " Intim”. Tikai "Intim” žilbināja ar niansētu precizitāti attiecībās, kas, piebildīsim, maz bija balstītas runātajā tekstā.
Kāpēc šī izrāde ir laboratorija – kas tiek pētīts? Teātra valoda? Tā ir visai tradicionāla. Estētika? Skaisti, bet ne inovatīvi. Par tekstu nerunāsim – laikmetīgajā teātrī tekstam ir tik maza loma, ka jautājums, drīkst vai nedrīkst pacelt kādu tēmu, nav pat nopietni apspriežams. Drīkst visu, tikai kāpēc to vajag? Galu galā eksistē arī veiksmīgāki mākslas darbi, kas pēta šādas tēmas, gan pētāmajam, gan skatītājam piekļūstot tuvāk. Varbūt skatītājs? Bet skaidrs taču, ka daļa skatītāju vienalga šādu tēmu nekad nepieņemtu. Vai tāpēc lieku reizi jāmēģina atmaskot "liekulība”? (Cita lieta, ja izrāde būtu patiesi satricinoša.) Nevar taču būt, ka Radošā laboratorija tikai tāpēc, lai labāk pārdotu citādi valsts teātrī nepārdodamo.